Atbilstoši Latvijas Republikas Civillikumā 177. un 178. pantā noteiktajam līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, kas ietver bērna aprūpi, uzraudzību, tiesības noteikt viņa dzīvesvietu, u.c. Savukārt ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.
Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, bet arī, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās līdz viņa pilngadības sasniegšanai. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.
Aizvedot bērnu uz ārvalsti nolūkā tur dibināt bērna dzīvesvietu vai ar citu iemeslu uzturēties pietiekami ilgstoši bez otra vecāka piekrišanas, tiek aizskartas vecāka aizgādības un saskarsmes tiesības. Šādas situācijas regulē starptautisks tiesību akts – Hāgas konvencija 1980.gada 25.oktobra par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk — Konvencija).
Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt.
Bērnu civiltiesiskā nolaupīšana
Par bērna civiltiesisku nolaupīšanu dēvē gan bērna prettiesisku aizvešanu, gan bērna prettiesisku aizturēšanu.
Konvencija paredz, ka bērna aizvešana ir nelikumīga, ja saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas, tas ir otra vecāka tiesību uz aizgādību pārkāpums, kā arī tad, ja aizvešanas brīdī persona viena pati vai kopīgi šīs tiesības faktiski realizēja, vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana.
Konvencijas 3.pants:
Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja —
a) saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību pārkāpums;
b) aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja, vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.
Šī panta a) apakšpunktā minētās tiesības uz aizbildnību var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu ir juridisks spēks.
Proti:
- Bērna prettiesiska aizvešana - bērna aizvešana no viņa pastāvīgās dzīvesvietas vai no personas, kas īsteno aizgādības tiesības, uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, bez šīs personas piekrišanas un ziņas.
- Bērna prettiesiska aizturēšana - izvairīšanās nogādāt bērnu viņa līdzšinējā pastāvīgajā dzīvesvietā (valstī, kurā bērns dzīvoja pastāvīgi), tādā veidā liedzot otrai personai, kurai ir aizgādības tiesības pār bērnu, īstenot savas tiesības.
Konvencijas (bērna atgriešanos) mērķi
No Konvencijas preambulas izriet, ka bērna aizturēšana vai aizvešana uz ārvalsti pati par sevi ir pretēja bērna objektīvajām interesēm, tādēļ Konvencija ir vērsta uz pēc iespējas ātrāka iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu.
Viens no Konvencijas pamatmērķiem līdz ar to ir veicināt bērna ātru atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, proti, atgriezt bērnu tajā valstī, kurā viņš dzīvoja pirms aizvešanas, lai bērnam ierastajā vidē un atbilstoši viņa vislabākajām interesēm tiktu risināti strīdi starp bērna vecākiem par bērna aizgādības un turpmākās dzīvesvietas jautājumiem.
Konvencija neregulē attiecības starp bērnu un vecākiem pēc būtības, proti – Konvencija neizšķir jautājumus par bērna dzīvesvietu, saskarsmi u.tml. Konvencijas mērķis ir panākt, ka ar bērnu saistītie aizgādības jautājumi tiek risināti tajā valstī, ar kuru bērnam konstatējama noturīga saikne, proti, pastāvīgās dzīvesvietas valstī.
Saskarsmes tiesības
Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 181.pantā noteikto bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība).
Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.
Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm.
Jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.
Konvencijas 5.pants:
Šīs Konvencijas mērķiem —
a) [..]
b) "tiesības uz apmeklēšanu'' ietver tiesības aizvest uz noteiktu laika periodu bērnu uz vietu, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta.
Vecāku veikta bērna prettiesiska pārrobežu aizvešana
Bērna aizbildniecība un saskarsmes tiesības ES pārrobežu teritorijās