Starptautiskā organizācija “Žurnālisti bez robežām” (Reporters Without Borders) 2022. gada 3. februārī sociālo tīklu platformā Twitter publicēja ierakstu, aicinot Latvijas Republikas Tieslietu ministriju atsaukt Krimināllikuma grozījumu, ar kuru par nepatiesu ziņu izplatīšanu ir paredzēts sods brīvības atņemšana līdz pat 5 gadiem, ja tas izraisījis smagas sekas. “Žurnālisti bez robežām” norāda, ka, lai gan ir jācīnās ar nepatiesu informāciju COVID-19 kontekstā, kriminalizēšana tam ir nesamērīga.
Atbildot uz “Žurnālisti bez robežām” pausto aicinājumu Latvijas Republikas Tieslietu ministrija norāda, ka Latvijā jau pašreiz nepatiesu ziņu izplatīšana tiek kvalificēta kā huligānisms saskaņā ar Krimināllikuma 231. pantu, ja tās rezultātā ir notikusi rupja sabiedriskās kārtības traucēšana, traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu.
Tieslietu ministrijas priekšlikums pilnveido Krimināllikuma normas. Tā nav likuma papildināšana ar principiāli jaunu normu, bet jau pastāvošā regulējuma precizējums atbilstoši mūsdienām – no likumā esošā huligānisma regulējuma (Krimināllikuma 231. pants) atsevišķi izdalot un skaidri formulējot vienu huligānisma paveidu – apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu gan publiskā telpā, gan digitālajā vidē.
Tāpat vēršam uzmanību uz to, ka par specifisku viltus ziņu izplatīšanu jau pašreiz paredzēta kriminālatbildība atsevišķos Krimināllikuma pantos. Piemēram, Krimināllikuma 157. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski (neslavas celšana). Savukārt 2002. gadā no huligānisma vispārējā Krimināllikuma 231. panta tika izdalīts speciālais sastāvs saistībā ar viltus ziņu izplatīšanu, proti, Krimināllikuma 231.1 pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu iestādē, uzņēmumā vai citā objektā vai novietošanu iestādes, uzņēmuma vai cita objekta ārpusē.
Tieslietu ministrija secināja, ka, līdzīgi kā Krimināllikuma 231.1 panta gadījumā, no huligānisma vispārējā Krimināllikuma 231. panta atsevišķā Krimināllikuma 231.2 pantā (ekspressis verbis) ir nepieciešams izdalīt kriminālatbildību attiecībā uz apzinātu viltus ziņu un izdomājumu izplatīšanu, lai atvieglotu noziedzīga nodarījuma pierādīšanu, kā arī, lai speciālā norma kalpotu preventīvi, proti, atturētu personas no tādu nepatiesu ziņu izplātīšanas, kas rada rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu.
Krimināllikuma 231.2 panta pirmajā daļā paredzēta kriminālatbildība par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu. Vēršam uzmanību uz to, ka dispozīcijā netiek izmantots termins “viltus ziņas” vai “dezinformācija”, bet gan Krimināllikumā jau lietoti termini kā “nepatiesas ziņas” un “nepatiess izdomājums”. Krimināllikuma 231.2 pants neaptver viedokļus, uzskatus, kariķējumus, prognozes vai solījumus, bet gan pārbaudāmi nepatiesu ziņu vai izdomājumu apzinātu publisku izplatīšanu, proti, kad ziņa vai izdomājums tiek pasniegts kā it kā noticis fakts, bet, veicot tā pārbaudi, ir konstatējams, ka tas ir nepatiess.
Vēršam uzmanību uz to, ka, lai iestātos kriminālatbildība pēc Krimināllikuma 231.2 panta, nepietiek tikai ar to, ka tiek konstatēta nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiska izplatīšana, bet ir arī jākonstatē, ka
- persona apzinās, ka izplata nepatiesu ziņu vai izdomājumu (persona nav sodāma tikai par to, ja viņa dalās ar kādu informāciju, kritiski neizvērtējot to un neapzinoties, ka tā neatbilst patiesībai);
- ir iestājušās noteiktas sekas, proti, ir jābūt notikušam rupjam sabiedriskās kārtības traucējumam, traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 100. pantu ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 116. pantu personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tāpat ANO un Eiropas cilvēktiesību avoti nosaka ne tikai valsts pienākumu garantēt tiesības uz vārda brīvību, bet arī paredz apstākļus, kādos valsts šīs tiesības var ierobežot, un mehānismu ierobežojumu piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanai, proti, Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijas 29. panta otrā daļa, Eiropas Pamattiesību hartas 52. panta pirmā daļa un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrā daļa.
Nobeigumā vēlreiz vēlamies uzsvērt, ka grozījumi Krimināllikumā nav izstrādāti ar mērķi ierobežot viedokļu un uzskatu brīvu paušanu, bet, lai novērstu rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, publiski izplatot apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu. Ir jāņem vērā, ka mēs pašlaik dzīvojam laikmetā, kur notiek apzināta un mērķtiecīga dezinformācijas izplatīšana, lai mērķtiecīgi ietekmētu ģeopolitisko situāciju, noskaņojumu un šķelšanos sabiedrībā, t.sk., lai panāktu noteiktus mērķus, kas saistīti ar nestabilitātes un panikas radīšanu valstī. Tieslietu ministrijas rosinātais grozījums Krimināllikumā ir atbalstīts gan Saeimas Juridiskajā komisijā, gan tās Krimināltiesību politikas apakškomisijā. Arī policija un prokuratūra konceptuāli atbalsta šādu risinājumu