Tieslietu ministrijai 97!

Tieslietu ministrijas vēsture no 1918. līdz 1938.gadam Tieslietu ministrijas vēsture no 1940.gada līdz 1990.gadam Tieslietu ministrija pēc 1990.gada Tiesu pils vēsture   Tieslietu ministrijas vēsture no 1918. līdz 1938.gadam Pirmie soļi tiesiskumā Jau nākamajā dienā pēc Latvijas valsts proklamēšanas, 1918.gada 19.novembrī, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzaicināja zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski kļūt par tieslietu ministru un zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku – par viņa biedru. Stājoties darbā, abiem gandrīz no jauna bija jāizveido Tieslietu ministrija – iestāde, kas nodrošinātu neatkarīgu tiesu varu Latvijā. “Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību” tika apstiprinātas Latvijas Tautas padomē 1918.gada 6.decembrī. Šis likums bija tieslietu resora un visu tiesu darbības stūrakmens, pamatlikums, no kura vēlāk izveidojās visi pārējie likumi. Jau 7.decembrī Latvijas Pagaidu valdība iecēla pirmos Augstākās Tiesas senatorus. 1918.gada 16.decembra sēdē Pagaidu valdība nolēma, ka Latvijas tiesās spriedumi jāpasludina “Uz Latvijas pagaidu valdības pavēli”. Pirmās juridiskās normas, ko pagaidu valdība izdeva bija 1918.gada 19.decembra rīkojums par zemesgrāmatu nodokļiem un nodevām un noteikumi par nekustamu īpašumu atsavināšanu un apgrūtināšanu parādiem. Divas tieslietu ministrijas Līdz ar Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Liepāju 1919.gada janvāra pirmajās dienās, kad Padomju armija tuvojās Rīgai, Rīgā izveidojās cita, Andrieva Niedras vadīta Tieslietu ministrija, tādēļ Latvijā paralēli darbojas divas tieslietas regulējošās institūcijas. Tā kā Liepājā neatrodas ne pagaidu valdības apstiprinātais ministrs, ne viņa biedrs, tiek izveidots tieslietu komisāra postenis, piešķirot viņam ministra tiesības. Tajā laikā tika atjaunota pagasttiesu darbība. Pagasttiesu tiesneši zvērestu deva mācītājam. 1919.gada 24.februārī tieslietu komisārs Kārlis Kvelbergs uzdod mācītājiem nozvērināt tiesnešus pēc šāda teksta: “Es apsolos un zvēru pie visu spēcīgā Dieva uzticīgi kalpot Latvijas pagaidu valdībai, cieti turēties pie valsts likumiem, tiesu spriest pēc labākās ziņas un apziņas, neraugoties uz cilvēku, zinādams, ka man par to jāatbild likuma priekšā, tik tiešām, ka Dievs lai man palīdz pie miesas un dvēseles, Amen”. Mūžīgi jurģi Tieslietu ministrijas pirmās telpas atradās Dzirnavu ielā 87/89, Rīgā. Pagaidu valdībai atgriežoties Rīgā, Tieslietu ministrija apmetās bijušajā miertiesnešu sapulces namā Brīvības bulvārī 10. 1919.gada jūlijā Ministrijas dienestā bija 6 cilvēki. Turpmākajos mēnešos ministrijas darbs attīstījās, tika iecelti tiesneši un tiesu resors sāka darbu. Līdz ar bermontiešu ienākšanu, ēka, kurā atradās Tieslietu ministrija, vairākkārt cieta uzbrukumos. Tādēļ Tieslietu ministrija pārvācās strādāt uz Baznīcas ielu 4a (tajā laikā Lauksaimnieku centrālbiedrības nams). Pēc nama atjaunošanas Tieslietu ministrija atkal atgriezās Brīvības bulvārī. 1920.gadā darbinieku skaits tika palielināts līdz 55. Ar 1921.gada 22.decembra lēmumu Tieslietu ministrija ieguva namu Antonijas ielā 6, kurp pārcēlās strādāt 1922.gada 11.augustā. Tieslietu ministrijas vēsture no 1940.gada līdz 1990.gadam 1940.gadā Tieslietu ministrijas iekārtas likums tika saīsināts un 1945. gadā ar LPSR Konstitūcijas apstiprināšanu tas zaudēja spēku. 1960-jos gados Tieslietu ministrija kā Ministru Padomes sastāvdaļa nepastāvēja. Tiesu iestāžu darbības nodrošināšanu veica Augstākā Tiesa. Tieslietu ministrijas funkciju Ieslodzījumu vietu pārraudzības jautājumā veica LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrija, kuru izveidoja 1940. gadā. Ministrija tika atjaunota 1971.gadā. Ministrija atradās tagadējās Rīgas apgabaltiesas ēkā kopā ar Augstāko tiesu un Advokātu padomi. Padomju laikos tieslietu ministri bija Andrejs Jablonskis, Emīlija Veinberga, Jānis Dzenītis, Vladimirs Laiviņš un Jānis Salenieks. Tieslietu ministrija pēc 1990.gada Augšāmcelšanās Pēc neatkarības atjaunošanas viens no pirmajiem uzdevumiem bija neatkarīgas tiesu sistēmas veidošana. Tika pieņemti vairāki likumi, kas nodrošināja tiesu sistēmas iestāžu reformu un līdz ar to veicināja tiesu varas attīstību demokrātijas virzienā. Tika izstrādāta tiesu reformas koncepcija. 1992.gada 15.decembrī Augstākā padome pieņēma likumu "Par tiesu varu" un pēc tam arī Advokatūras likumu, Zemesgrāmatu likumu, Notariāta likumu, Prokuratūras likumu, Satversmes tiesas likumu. Šie likumi sagatavoja tiesisko bāzi reformas veikšanai attiecīgajās tiesu sistēmas institūcijās. 1991.gadā Tieslietu ministrijai pievienoja Reliģisko lietu pārvaldi, Pilsonības un Imigrācijas lietu pārvaldi un Uzņēmumu reģistru – darbinieku skaits palielinājās līdz 150 cilvēkiem. Trīs pakāpes Latvijā tika izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, kuru veido rajona vai pilsētas tiesas kā pirmās instances tiesas, apgabaltiesas kā apelācijas instances tiesas un pirmās instances tiesas tām civillietām un krimināllietām, kas saskaņā ar likumu ir piekritīgas apgabaltiesai, kā arī Augstākā tiesa kā apelācijas instances tiesa lietās, ko izskatījušas apgabaltiesas kā pirmās instances tiesas, un kā kasācijas instances tiesa visās lietās, ko izskatījušas rajona vai pilsētu tiesas un apgabaltiesas. Likums "Par tiesu varu" stājās spēkā 1993.gada 1.jūlijā. 1995.gadā tika izveidotas apgabaltiesas un notika reorganizācija Augstākajā tiesā. Latvijas Republikā ir izveidotas piecas apgabaltiesas: Rīgas apgabaltiesa, Kurzemes apgabaltiesa, Latgales apgabaltiesa, Vidzemes apgabaltiesa un Zemgales apgabaltiesa. Apgabaltiesu sastāvā ir Civillietu tiesas kolēģija un Krimināllietu tiesas kolēģija. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts ar Civillietu departamentu un Krimināllietu departamentu, kā arī Augstākās tiesas palāta - Civillietu tiesu palāta un Krimināllietu tiesu palāta tika izveidotas 1995.gadā. Jaunā sistēma Pēc neatkarības atjaunošanas 1992.gadā tiesu reformas gaitā 50% padomju laikā strādājošo tiesnešu tika aizstāti ar jauniem tiesnešiem. Zemā atalgojuma un lielās darba slodzes dēļ nebija pietiekami daudz pieredzējušu juristu, kas vēlētos strādāt neatkarīgās Latvijas tiesās. Pakāpeniski septiņu gadu laikā panākot tienešu atalgojuma paaugstināšanu, kā arī nostiprinot tiesu neatkarību, situācija uzlabojās, un pašlaik par tiesnešu kandidātiem vēlas strādāt pietiekams skaits pieredzējušu juristu. Būtisks pavērsiens tiesu sistēmas attīstībā saistās ar 1997.gada 29.janvārī pieņemtajiem grozījumiem likumā "Par tiesu varu". Tie nosaka, ka zemesgrāmatu nodaļas ietilpst tiesu sistēmā un ir apgabaltiesu pārziņā. Zemesgrāmatu nodaļu tiesneši zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Uz tagadējām telpām ministrija pārnāca 1994.gadā ministra Romāna Apsīša laikā. Pēc 1991.gada valdībā bijuši šādi tieslietu ministri: Viktors Skudra Egīls Levits Romāns Apsītis Dzintars Rasnačs Ingrīda Labucka Valdis Birkavs Ingrīda Labucka Aivars Aksenoks Vineta Muižniece Solvita Āboltiņa Guntars Grīnvalds Gaidis Bērziņš Mareks Segliņš Aigars Štokenbergs Gaidis Bērziņš Jānis Bordāns Baiba Broka Gaidis Bērziņš Pašlaik tieslietu ministrs ir Dzintars Rasnačs, un Tieslietu ministrijas centrālajā aparātā strādā aptuveni 250 darbinieku. Tiesu pils vēsture Tiesu pils - celtne, kurā novietotas kādas valsts augstākās tiesu iestādes. Tiesu pils valstī tiek veidota kā nozīmīga ēka, ne tikai saturiski, bet arī vizuāli – arhitektoniski. Ēka tiek uzskatīta par 20.gadsimta 30.gadu modernās neoklasicisma paraugu. Tās ieejas daļu akcentē monumentāla stilizēta ordera portiks. Ulmaņa projekts Latvijas tiesu pils vietu izraudzījās Valsts Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis. Pēc viņa ierosinājuma tika nojaukta iepriekš Brīvības bulvārī 10 atrodošais Senāta – Palātas nams, un paplašinot zemes gabalu uz Elizabetes ielas un Tērbatas ielas pusi, tā aizbūvējot Ravelina laukumu un mazo Vērmanes dārzu, – tika celta jauna ēka - Tiesu pils. Tieslietu ministrija nodeva būves sagatavošanas darbus un būves uzraudzību Iekšlietu ministrijai. Tika izsludināts konkurss uz būvprojekta izstrādi un noteiktajā laikā tika saņemti 8 būvprojekti. Latvijas Tiesu pils galīgo būvmetu izstrādājis arhitekts F. Skujiņš un tas pieņemts Ministru kabineta 1936.gada 29.septembra sēdē. Pamatakmens iemūrēšana 1936.gada 4.decembrī jau apbūves gabals bija sagatavots celtniecības darbu uzsākšanai un notika svinīgs pasākums. Pasākumā piedalījās ministri, kaimiņvalstu - Igaunijas un Lietuvas tieslietu resoru pārstāvji. Tieslietu ministrs tajā laikā bija Apsītis. Igaunijas tieslietu ministra pārstāvji līdzi bija atveduši savas valsts akmeni ar draudzīgu uzrakstu ”Latvijas tiesai no Igaunijas tieslietu ministra 1936.g 4.decembrī. Šis no Igaunijas zemes ņemtais akmens ievietots Latvijas Tiesu pils pamatos Igaunijas un Latvijas tiesu un tiesu darbinieku pastāvīgās sadarbības, draudzības un solidaritātes apliecināšanai”. Ēkas celšanu nodrošināja 250 000 amatnieku un strādnieku dienas, celtnē iebūvēti 2000 kb.m akmeņu, 3 200 000ķieģeļu, 2300 kv.m. centrālās apkures radiatoru un 30 km. elektrisko vadu. Kopā būvdarbi izmaksāja Ls 2 479 700. Fasādes apšuvums un detaļas veidotas no vietējā granīta. Tiesu pils pirmo reizi tika vērta maģistratūrai un advokatūrai 1938.gada 18.novembrī – valsts pastāvēšanas 20 gadu atceres dienā. 1938.gada 9.decembrī notika svinīgs Tiesu pils atklāšanas pasākums. Tiesu pilī bija 130 sēžu zāles, kabineti un kancelejas telpas ar kopējo tilpumu 56400 kbm. Otrā kārta Ēkas otrā kārta tiek pabeigta 50.gadu beigās, saglabājot pirmās kārtas arhitektonisko veidolu. Pēc vēstures materiāliem spriežot tā ir tagadējā Augstākās Tiesas ēka. Tiesu pils telpu plānojums gadu laikā ir mainījies, tomēr dažu kabinetu iekārtas maksimāli saglabātas to sākotnējā izskatā. Šeit minami tieslietu ministra un valsts sekretāra kabineti, kuru sienas klāj koka paneļi. Arī agrāko Senāta zāli, kas tagad kalpo kā Ministru kabineta sēžu zāle rotā uzraksts – Kārļa Ulmaņa vārdi – “Viens likums un viena taisnība visiem”. Par statuju, kas atrodas ēkas vestibilā ir sekojošs stāsts: Statuja redzama ēkas fotogrāfijās jau 1938.gadā. Tā rokās tur Civillikuma sējumu, kas pieņemts 1937.gadā un ir civiltiesību pamatlikums. Sākoties Padomju varai statuja novākta un novietota valsts muzeja fondos. Kā stāsta zinātāji, tad pamatne atradusies vienā telpā, bet pati statujas figūra guļus stāvoklī - citā telpā. Pēc neatkarības atjaunošanas, muzeja darbinieki iesaistījušies, lai novietotu statuju tās īstajā vietā – Tiesu pilī.