Kārtība, kādā notiek bērna atgriešanās no Latvijas ārvalstī, ir līdzīga, kā bērna atgriešana no ārvalsts Latvijā. Ja bērns, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir ārvalstī, tiek prettiesiski atvests uz Latviju vai tiek aizturēts Latvijā, tad persona, kura uzskata, ka ir noticis viņa/viņas aizgādības tiesību vai saskarsmes tiesību pārkāpums, var vērsties ārvalsts - bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts Centrālajā iestādē ar pieprasījumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, ja attiecīgā valsts ir Konvencijas dalībvalsts un Konvencija ir spēkā starp šo valsti un Latviju. Tāpat persona pati var vērsties ministrijā vai kompetentajā Latvijas tiesā ar pieprasījumu par bērna atgriešanos no Latvijas uz attiecīgo ārvalsti.
Ārvalsts Centrālā iestāde pieprasījumu pārsūta ministrijai, kas veic tālākos pasākumus, lai nodrošinātu bērna drošu atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī.
Izvērtējot ārvalsts Centrālās iestādes pieteikuma atbilstību Konvencijas noteikumiem, ministrija pieteikumu par pieprasījuma iesniegšanu Latvijai par bērna atgriešanos ārvalstī nosūta kompetentajai Latvijas pilsētas (rajona) tiesai – atbilstoši bērna aizvedēja dzīvesvietai vai bērna atrašanās vietai, saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem.
Vienlaikus ministrija pieprasījumu nosūta arī kompetentajai bāriņtiesai, lūdzot to apstiprināt bērna atrašanās vietu, noskaidrot bērna dzīves apstākļus, kā arī noskaidrot bērna aizvedēja viedokli par konkrētās situācijas miermīlīga risinājuma iespējamību un bērna brīvprātīgu atgriešanos no Latvijas uz attiecīgo ārvalsti, no kura bērns prettiesiski aizvests.
Ja tiesa konstatē, ka bērns ir prettiesiski pārvietots uz Latviju vai aizturēts Latvijā, tā pieņem lēmumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, vienā no šādiem gadījumiem:
- laikposms pēc bērna prettiesiskas pārvietošanas uz Latviju vai aizturēšanas Latvijā nepārsniedz gadu, kopš attiecīgā persona vai iestāde uzzinājusi par bērna atrašanās vietu;
- laikposms pēc bērna prettiesiskas pārvietošanas uz Latviju vai aizturēšanas Latvijā pārsniedz gadu, bet bērns nav iedzīvojies Latvijā.
Ciktāl to pieļauj Konvencija un Eiropas Savienības dalībvalstīs spēkā esošā Eiropas Savienības Padomes Regula Nr.2019/1111, tiesa var pieņemt lēmumu par bērna neatgriešanos valstī, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, ja tā konstatē, ka:
- ir pagājis vairāk nekā gads, kopš attiecīgā persona ir uzzinājusi vai varējusi uzzināt par bērna atrašanās vietu, bet šajā laikposmā tā nav vērsusies attiecīgajās institūcijās jautājumā par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta;
- bērns ir iedzīvojies Latvijā un viņa atgriešanās neatbilst bērna interesēm.
Vienlaikus, saskaņā ar Konvencijas 13.pantā minēto, kompetentā tiesa var lemt par bērna neatgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī arī gadījumos, kad persona vai iestāde, kura iebilst pret bērna atgriešanos, tiesā pierāda, ka:
- persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizgādību vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to;
- pastāv nopietns risks, ka bērna atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu, vai citādi radīs neciešamu situāciju;
- tiesai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.
Saskaņā ar Hāgas Konvencijas noteikumiem kompetentajā Latvijas tiesā ministrija nodrošina pieprasījuma iesniedzējam bezmaksas juridisko pārstāvību, izskatot lietu par bērna atgriešanos viņa pastāvīgajā dzīvesvietā.
Bērna aizvedējam/aizturētājam, ja nepieciešams, juridiskā palīdzība sev jānodrošina pašam.
Informācija par Latvijā praktizējošiem zvērinātiem advokātiem atrodama Latvijas Zvērinātu advokātu padomes mājas lapā – www.advokatura.lv
Ja personai nav iespējams pašai nodrošināt juridisko palīdzību, tā var vērsties Tiesu administrācijā - http://www.ta.gov.lv/, ar lūgumu sniegt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību.
Saskaņā ar Valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības likuma noteikumiem tiesības uz juridisko palīdzību ir:
- Latvijas pilsonim;
- Latvijas nepilsonim;
- bezvalstniekam;
- Eiropas Savienības pilsonim, kas nav Latvijas Republikas pilsonis, bet tiesiski uzturas Latvijas Republikā;
- tādas valsts pilsonim, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ja viņš tiesiski uzturas Latvijas Republikā un ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju;
- personai, kurai atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtam starptautiskajam līgumam ir tiesības uz Latvijas Republikas nodrošināto juridisko palīdzību;
- patvēruma meklētājam, bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republikā.
Minētajām fiziskajām personām ir tiesības uz juridisko palīdzību, ja šīs personas, ievērojot to īpašo situāciju, īpašuma stāvokli un ienākumu līmeni, nav spējīgas daļēji vai pilnībā nodrošināt savu tiesību aizsardzību. Ministru kabinets nosaka, kādos gadījumos personas īpašā situācija, īpašuma stāvoklis un ienākumu līmenis uzskatāms par atbilstošu juridiskās palīdzības piešķiršanai.
Valsts nodrošina juridisko palīdzību jebkurai personai, kas ieguvusi maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu.
Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums