Pēc tāda mantojuma, kuram ir pārrobežu raksturs, atklāšanās atbildes uz jautājumiem par to, kuras valsts kompetencē un pēc kuras valsts likumiem izskatāma konkrētā mantojuma lieta, Eiropas savienības mērogā sniedz Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 4.jūlija regula (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (turpmāk – Mantošanas regula).
Atšķirībā no citām Eiropas Savienības regulām, ar kuru palīdzību iespējams noteikt tikai piemērojamo likumu (Roma I, Roma II, Roma III), Mantošanas regula vienkopus aptver noteikumus gan par piemērojamo likumu, gan arī jurisdikciju un Eiropas Savienībā pieņemtu nolēmumu atzīšanu un izpildi.
Piemērojamā likuma noteikšanai jāskata Mantošanas regulas III nodaļa. Lai gan šie noteikumi pēc iespējas izstrādāti tā, lai tiesa (plašākajā nozīmē – arī citas kompetentās iestādes), kuras kompetencē ir mantojuma lietas izskatīšana, pamatā varētu piemērot savas valsts likums, tomēr pastāv iespēja, ka kompetentajai tiesai vai iestādei var nākties piemērot arī citas dalībvalsts vai pat trešās valsts tiesību aktus.
Mantošanas regula paredz mantojuma atstājēja daļēju autonomiju, ļaujot personai, ievērojot atbilstošu formu, izvēlēties mantošanai piemērojamo likumu, bet ar nosacījumu, ka izvēlētais likums ir mantojuma atstājēja pilsonības valsts likums.
Ja mantošanai piemērojamā likuma izvēle nav izdarīta, bijusi neskaidra vai citu iemeslu dēļ atzīstama par spēkā neesošu, pamatnoteikums paredz piemērot mirušā pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktus. Tajā pašā laikā ļoti retos izņēmuma gadījumos nav izslēgta arī ciešāk saistītās valsts likuma piemērošanas iespēja.
Ar mantošanu saistītie jautājumi, kuriem piemērojamais likums nosakāms saskaņā ar Mantošanas regulu, uzskaitīti regulas 23.pantā. Mantošanas regula regulē tikai civiltiesiska rakstura jautājumus. Jāatzīmē, ka, lai gan vispārīgi fizisku personu tiesībspējas un rīcībspējas jautājumi pamatā ir izslēgti no Eiropas Savienību regulu darbības jomas, tomēr Mantošanas regulas tvērumā, kā speciāla tiesībspēja spēja, ietilpst arī spēja taisīt testamentu un spēja mantot.
Mantošanas regulā ietvertie jēdzieni, piemēram, “mantošana”, “mantojuma līgums”, “pēdējās gribas rīkojums” ir autonomi jēdzieni un tāpēc tulkojumi saskaņā ar Roma IV ietvertajām definīcijām, sistēmu un Eiropas Savienības Tiesas praksi.
Mantošanas regula piemērojama tādu personu mantojumam, kuras mirušas 2015.gada 17.augustā vai vēlāk.
Mantošanas regula ir saistoša visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izņemot Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti.