Konvencijai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk – Romas konvencija) parakstīšanai tika atvērta Romā 1980.gada 19.jūnijā un stājās spēkā 1991.gada 1.aprīlī. Romas konvencija tika noslēgta starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai vienkāršotu valstīs pastāvošo dažādo regulējumu privāttiesību sfērā.
Romas konvencija regulē starptautisko privāttiesību jautājumus saistību tiesību jomā, nosakot piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz līgumsaistībām. Romas konvencija ir vērsta uz pušu autonomijas ievērošanu, paredzot iespēju līguma slēdzēja pusēm izvēlēties piemērojamās tiesību normas, tomēr Romas konvencija arī risina piemērojamo tiesību aktu noteikumus saistībā ar patērētāju, darba un citiem jautājumiem, kas nereti ir pakļauti imperatīviem tiesību noteikumiem katrā noteiktajā dalībvalstī. Līdz ar to autonomijas principa piemērošana ir ierobežota par labu patērētāju un darbinieku tiesībām, kuras tiek garantētas tās valsts imperatīvajos tiesību aktos, ar kuru situācija ir cieši saistīta. Tādējādi tiek novērsta visa veida diskriminācija, kā arī tiek nodrošināta pietiekama aizsardzība darbinieku un patērētāju pamatotu prasību izpildei. Tajā pašā laikā Romas konvencija nosaka, kuras valsts likums ir piemērojams attiecīgajam civiltiesiskajam līgumam, ja puses nav vienojušās par līgumam piemērojamo likumu.
Romas konvencijas Eiropas Savienības mērogā darbību būtiski ietekmēja Regulas (EK) Nr.593/2008 jeb Roma I regulas spēkā stāšanās. Līgumiem, kas noslēgti 2009.gada 17.decembrī un pēc tam, piemērojama Roma I, kas aizstāj Romas konvenciju. Rezultātā, ciktāl līgumsaistībām piemērojama Roma I, visas atsauces uz minēto konvenciju uzskatāmas par atsaucēm uz Roma I regulu. Ņemot vērā to, ka Roma I regula ir saistoša visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izņemot Dāniju un Apvienoto Karalisti, attiecībās ar tām joprojām piemērojama Romas konvencija.
Plašāka informācija par Romas konvenciju pieejama Romas konvencijas 1980.gada izskaidrojošajā ziņojumā.