Pirms Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 12.decembra regula (ES) Nr.1215/2012 jeb Briseles Ibis regulas piemērošanas uzsākšanas dienas to, kuras dalībvalsts tiesas ir kompetentas izskatīt pārrobežu civillietas vai komerclietas, kā arī to, kā atzīstami un izpildāmi Eiropas Savienības telpā pieņemtie nolēmumi, noteica Padomes regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk – Brisele I regula).
Briseles I regula Latvijā stājās spēkā 2004.gada 1.maijā – kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai. Lai uzlabot jurisdikcijas un spriedumu atzīšanas un izpildes noteikumu piemērošanu praksē Eiropas Savienībā un vēl vairāk atvieglotu nolēmumu brīvu apriti Eiropas Savienībā un veicinātu piekļuvi tiesai, 2010.gada 17.septembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu pārskatīt Briseles I regulu un 2012.gada 12.decembrī tika pieņemta Briseles Ibis regula, kas aizstāj Briseles I regulu. Tomēr Briseles I regulas piemērošana pilnībā netika izbeigta un to joprojām turpina piemērot spriedumiem, kas pieņemti tiesvedībā, kura uzsākta, publiskiem aktiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti, un tiesas izlīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti pirms 2015. gada 10. janvāra un kas ietilpst Briseles I regulas darbības jomā.
Briseles I regula nosaka, kuras dalībvalsts tiesas ir kompetentas izskatīt pārrobežu civillietas vai komerclietas. Termins „civillieta” regulas kontekstā uzskatāms par autonomu Eiropas Savienības tiesību jēdzienu. Tā interpretāciju ir devusi Eiropas Savienības Tiesa savos spriedumos, piemēram, C-265/02; C-266/01; C-172/91; 814/79; 25/79; 133/78; 25-76.
Atbilstoši Briseles I regulas vispārējam principam minēto lietu izskatīšana ietilpst atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu kompetencē. Vienlaikus Briseles I regula paredz vairākus izņēmumus no šī principa. Atsevišķas lietas, kā, piemēram, strīdi par lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu un citi jautājumi ir pakļauti attiecīgu dalībvalstu izņēmuma jurisdikcijai. Citi izņēmumi ir saistīti ar vājākās puses aizsardzību lietās, kas izriet no individuālajiem darba līgumiem, patērētāju slēgtajiem līgumiem un apdrošināšanas līgumiem. Tāpat atsevišķās lietās regula paredz iespēju prasītājam pēc savas izvēles celt prasību atbildētāja domicila valsts vai citas dalībvalsts tiesās, piemēram, līgumsaistību lietās, lietās par kaitējuma atlīdzību, kā arī puses var noslēgt vienošanos par kompetento tiesu.
Tā kā atbilstoši noteikumiem par jurisdikciju ir iespējamas situācijas, ka vienu un to pašu lietu var izskatīt dažādās dalībvalstīs, regulas noteikumus par jurisdikciju papildina noteikumi, kas nosaka, kuru dalībvalstu tiesām ir prioritāte izskatīt konkrēto civillietu vai komerclietu, ja patiešām saistīti vai paralēli tiesvedības procesi tiek uzsākti dažādu dalībvalstu tiesās. Jurisdikcijas noteikumus papildina arī noteikumi, kas nosaka, kādi ir dalībvalstu tiesu pienākumi gadījumos, kad atbildētājs nav ieradies uz tiesu.
Briseles I regula ievieš vienkāršotu kārtību vienas dalībvalsts tiesas spriedumu atzīšanai un izpildei citā dalībvalstī, tomēr atšķirībā no Briseles Ibis regulas, tomēr Briseles I regula nav tik tālejoša attiecībā uz brīvu spriedumu apriti Eiropas Savienībā.
Atbilstoši regulai jebkuras dalībvalsts tiesas spriedums automātiski ir atzīstams jebkurā citā dalībvalstī. Tomēr regula neliedz jebkurai ieinteresētai pusei prasīt citas dalībvalsts tiesām atsevišķi izlemt jautājumu par šāda sprieduma atzīšanu. Šim nolūkam regula arī nosaka, kādi var būt citas dalībvalsts sprieduma neatzīšanas pamati.
Lai izpildītu vienas dalībvalsts spriedumu citā dalībvalstī, n atbilstoši regulā paredzētajam ieinteresētai personai ir jāvēršas izpildes dalībvalsts tiesā ar pieteikumu pasludināt šī citas dalībvalsts sprieduma izpildāmību. Šo procesu sauc par exequatur jeb izpildes pasludināšanu. Tas ietver vienotus noteikumus gan par tiesu un pušu tiesībām un pienākumiem pieteikuma izskatīšanā, gan vienotus izpildes atteikuma pamatus, gan arī citus noteikumus. Pēc tam, kad vienas dalībvalsts spriedums ir pasludināts par izpildāmu citā dalībvalstī, izpildes procesu jau nosaka katras dalībvalsts nacionālie tiesību akti.
Plašāka informācija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi ir pieejama Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā civillietās un komerclietās. Regulas pielikumu veidlapas un citu dalībvalstu paziņotā informācija pieejama Eiropas Tiesiskās sadarbības atlanta civillietās sadaļā par Briseles I regulu.
Briseles I regula ir spēkā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, arī Dānijā.
Atkāpe attiecībā uz Dāniju:
Dānijā nepiemēroja Briseles I regulu, kaut arī Dānija bija līgumslēdzēja valsts Briseles I regulas priekštecei – 1968. gada Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi (Briseles konvencija). Tādējādi Briseles I regulu, kas modernizēja un aktualizēja vairākus Briseles konvencijas noteikumus, piemēroja visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, izņemot Dāniju. Savukārt daļa dalībvalstu un Dānija to savstarpējās attiecībās piemēroja Briseles konvenciju, bet vēl daļa dalībvalstu, proti, Latvija un citas dalībvalstis, kas pievienojās Eiropas Savienībai pēc 2004. gada 1. maija, attiecībās ar Dāniju nepiemēroja Briseles konvenciju, bet gan nacionālo normu noteikumus. Šāda situācija negatīvi ietekmēja Briseles I regulas kā prioritārā Eiropas Savienības instrumenta piemērošanu dalībvalstīs. Arī Dānija bija ieinteresēta piedalīties Briseles I regulas piemērošanā. Tāpēc, lai padarītu iespējamu Briseles I regulas piemērošanu Dānijā, tika izstrādāts Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Tas pēc attiecīga Padomes lēmuma pieņemšanas tika parakstīts no Eiropas Kopienas un Dānijas puses 2005. gada 19. oktobrī. Eiropas Kopiena ar attiecīgu Padomes lēmumu šo Nolīgumu apstiprināja 2006.gada 27.aprīlī. Nolīgums Dānijas un dalībvalstu attiecībās ir piemērojams kopš 2007. gada 1. jūlija. Nolīguma galvenā būtība ir tā, ka tas attiecina uz Dāniju Briseles I regulas noteikumus, kā rezultātā Dānijā arī piemēro Briseles I regulu. Vienlaikus nolīgums risina arī citus jautājumus, proti, nosaka Eiropas Savienības Tiesas kompetenci interpretēt Nolīguma noteikumus; nosaka, kādā kārtībā attiecībā uz Dāniju stājas spēkā grozījumi Briseles I regulas noteikumos; nosaka pārejas noteikumus, proti, kuriem tiesvedības procesiem un spriedumiem Nolīguma noteikumi ir piemērojami, kā arī citus jautājumus.