Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) 2013. gada 30. maijā ir pasludinājusi spriedumu lietā C-270/11 Eiropas Komisija/Zviedrijas Karaliste par valsts pienākumu neizpildi atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 260. panta 2. punktam. Minētais LESD punkts regulē gadījumus, kad dalībvalsts nav veikusi pasākumus, lai izpildītu EST spriedumu.

Lietas apstākļi ir sekojoši. 2009. gadā Eiropas Komisija cēla prasību Eiropas Savienības Tiesā pret Zviedrijas Karalisti (lieta Nr. C-185/09 Eiropas Komisija/Zviedrija), jo tā nebija savlaicīgi pārņēmusi Eiropas Padomes un Parlamenta 2006. gada 15. marta direktīva 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK noteikumus (turpmāk – Direktīva 2006/24) prasības. Direktīva 2006/24 dalībvalstīm bija jāpārņem līdz 2007. gada 15. septembrim.

EST 2010. gada 4. februārī lietā C-185/09 pasludināja spriedumu (turpmāk – Sākotnējais spriedums), kurā nolēma, ka Zviedrijas Karaliste nav transponējusi savos tiesību aktos Direktīvas 2006/24 noteikumus, kā arī noteiktajā termiņā nav pieņēmusi normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2006/24 prasības. Ar 2010. gada 28. jūnija vēstuli Eiropas Komisija izteica brīdinājumu Zviedrijas Karalistei un lūdza tai divu mēnešu laikā no brīdinājuma saņemšanas brīža iesniegt apsvērumus par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu pienākumus, kas izriet no Sākotnējā sprieduma.

2011. gadā Eiropas Komisija, uzskatot, ka Zviedrijas Karaliste aizvien vēl nav izpildījusi spriedumu lietā C-185/09, nolēma celt prasību pret Zviedrijas Karalisti par Sākotnējā sprieduma neizpildi. Eiropas Komisija lūdza EST:

- piespriest Zviedrijas Karalistei samaksāt kavējuma naudu EUR 40 947,20 dienā par katru dienu laika periodā, kamēr netiks veikti pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu Sākotnējo spriedumu, skaitot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz dienai, kad tas tiks izpildīts.
- piespriest Zviedrijas Karalistei samaksāt naudas sodu EUR 9597 par katru dienu periodā, kamēr netiks veikti pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu Sākotnējo spriedumu, skaitot no pēdējā minētā sprieduma pasludināšanas dienas līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā, vai līdz dienai, kad tiks veikti pasākumi, lai izpildītu Sākotnējo spriedumu, ja tas notiktu agrāk.

2012. gada martā Zviedrijas parlaments pieņēma pasākumus Direktīvas 2006/24 pārņemšanai, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību Sākotnējam spriedumam. Tā rezultātā EK atsauca prasību piespriest Zviedrijas Karalistei samaksāt kavējuma naudu, bet tomēr uzturēja prasību par soda naudas piespriešanu.

2013. gada 30. maija spriedumā lietā C-270/11 EST uzsvēra, ka naudas soda piemērošanas princips vairāk pamatojas uz tādu seku izvērtējumu, kuras attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes gadījumā tiek nodarītas privātajām un sabiedrības interesēm, tostarp, ja pienākumu neizpilde kopš sprieduma, kurā tā tika sākotnēji konstatēta, ir turpinājusies ilgu laiku pēc tam. Tā kā Zviedrijas Karalistei pārmestā pienākumu neizpilde ilga vairāk nekā divus gadus, EST secināja, ka šis pārkāpums turpinājās ievērojamu laiku. Tādējādi Zviedrijas Karalistei ir jāpiemēro naudas sods.

Papildus EST norādīja, ka naudas soda apmērs ir jānosaka tā, lai naudas sods būtu, piemērots apstākļiem un samērīgs ar konstatēto pienākuma neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju. Šajā ziņā atbilstošo faktoru lokā ir tādi elementi kā pārkāpuma smagums un laikposms, kurā apgalvotā pienākumu neizpilde ir turpinājusies, kopš pasludināts spriedums, ar kuru tā konstatēta.

Attiecībā uz pienākumu neizpildes smagumu attiecībā uz pārkāptajiem ES tiesību noteikumiem, EST uzsvēra, ka pienākuma transponēt Direktīvu 2006/24 neizpilde apdraud atbilstošu iekšējā tirgus darbību. Šāda pienākumu neizpilde tādējādi ietver attiecīgu smaguma pakāpi, un tā tas ir neatkarīgi no Direktīvas 2006/24 veiktā harmonizācijas apmēra.

Tomēr EST, kā atbildību mīkstinošu apstākli, ņēma vērā to, ka Zviedrijas Karaliste nekad agrāk nav vairījusies izpildīt EST pasludinātu spriedumu atbilstoši LESD 258. pantam.

Visbeidzot EST norādīja, ka nevar tikt pieņemts šīs dalībvalsts paustais pamatojums, saskaņā ar kuru minētā sprieduma izpildes aizkavēšanās notika tāpēc, ka pastāvēja īpaši iekšējie apstākļi saistībā ar likumdošanas procesa īpatnībām. Dalībvalsts nevar atsaukties uz noteikumiem, praksi vai situācijām savā iekšējā tiesību sistēmā, lai attaisnotu tādu pienākumu neizpildi, kas izriet no ES tiesībām.

EST arī nepiekrita apgalvojumam, ka Sākotnējais spriedums attiecas tikai uz daļēju Direktīvas 2006/24 nepārņemšanu, norādot, ka Direktīvas 2006/24 15. panta 3. punktā dalībvalstīm esot ļauts līdz 2009. gada 15. martam atlikt pienākuma uzglabāt komunikācijas datus piemērošanu, bet ne minētās direktīvas transponēšanu, kas bija jāīsteno līdz 2007. gada 15. septembrim

Visbeidzot, EST uzsvēra, ka pienākumu neizpildes laiks ilga gandrīz 27 mēnešus, kas ir uzskatāms par ievērojamu laika posmu.

Ar šādu pamatojumu EST nosprieda:
1) nepieņemot vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu 2010. gada 4. februāra spriedumu lietā C 185/09 Komisija/Zviedrija par to, ka Zviedrija nav transponējusi savos tiesību aktos Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvas 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK, noteikumus, kā arī par to, ka tā noteiktajā termiņā nav pieņēmusi normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu minētās direktīvas noteikumus, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi LESD 260. pantā noteiktos pienākumus;
2) piespriest Zviedrijas Karalistei samaksāt Eiropas Komisijai kontā “Eiropas Savienības pašu resursi” naudas sodu EUR 3 miljonu apmērā;
3) Zviedrijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Ar pilnu sprieduma tekstu var iepazīties www.curia.europa.eu, lieta C-270/11.