Eiropas Savienības Tiesa pasludināja spriedumu par jēdziena „saimnieciskā darbība” piemērošanu kokmateriālu piegādēm, kas veiktas ar mērķi novērst vētras sekas 20.07.2012


Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) 2012. gada 19. jūlijā ir pasludinājusi spriedumu lietā Nr. C-263/11 Rēdlihs. Šajā lietā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts (turpmāk – Senāts) uzdeva Tiesai jautājumu par to, vai kokmateriālu piegāde, ko fiziska persona veikusi nolūkā kompensēt nepārvaramas varas gadījuma sekas, ietilpst jēdzienā “saimnieciskā darbība”, kas ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli (turpmāk – PVN). Otrs Senāta jautājums bija par to, vai samērīguma principam atbilst Latvijas tiesību norma, ar kuru tiek atļauts noteikt naudas sodu parasti maksājamā piemērojamā PVN apmērā atkarībā no piegādāto preču vērtības indivīdam, kurš nav izpildījis savu pienākumu reģistrēties ar PVN apliekamo personu reģistrā, lai gan šis indivīds nav šī nodokļa maksātājs.

Attiecībā uz pirmo jautājumu Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar tās judikatūru par “nodokļa maksātāju” ir uzskatāma jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta. Otrkārt, attiecībā uz “saimnieciskās darbības” jēdzienu Tiesas judikatūrā ir noteikts, ka šim jēdzienam ir objektīvs raksturs tādā nozīmē, ka pati darbība tiek aplūkota atsevišķi neatkarīgi no tās mērķiem vai rezultātiem. Līdz ar to apstāklis, ka kokmateriālu piegāde ir veikta, lai kompensētu nepārvaramas varas gadījuma sekas, neietekmē jautājumu, vai šīs piegādes ir jākvalificē kā “saimnieciskā darbība”. Par saimniecisku darbību ir uzskatāma materiāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tās ilglaicīgus ienākumus.

Attiecībā uz otro jautājumu Tiesa norādīja, ka dalībvalstis, lai nodrošinātu precīzu nodokļa iekasēšanu un izvairītos no krāpšanās, valsts tiesību aktos var noteikt piemērotas sankcijas, kuru mērķis ir sodīt par pienākuma reģistrēties ar PVN apliekamo personu reģistrā neievērošanu. Tomēr šai sankcijai jāatbilst samērīguma principam. Tiesa norādīja, ka šajā gadījumā sods tiek piemērots tikai par pienākuma reģistrēties ar PVN apliekamo personu reģistrā neievērošanu, tā mērķis nav nodrošināt nodokļa iekasēšanu no tā maksātāja. Līdz ar to šāds sods varētu būt nesamērīgs. Tiesa uzsvēra, ka Senātam ir jāpārbauda, vai sankciju apmērs nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķus – nodrošināt precīzu nodokļa iekasēšanu un izvairīties no krāpšanās, ņemot vērā lietas apstākļus, tostarp konkrēti noteikto summu un iespējamo krāpšanos vai indivīdam piemērojamo tiesību aktu, kuros ir noteikts sods par reģistrēšanās neveikšanu, apiešanu.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu  (lieta Nr. C-263/11).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.