Pārskats par Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas lietās no 2017. gada 1. marta līdz 2018. gada 28. februārim 12.03.2018


 

Ievads

Šajā ikgadējā pārskatā Tieslietu ministrija sniedz informāciju par Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) un Vispārējās tiesas (abas kopā turpmāk – ES tiesas) lietās laika posmā no 2017. gada 1. marta līdz 2018. gada 28. februārim ar mērķi iepazīstināt lasītājus ar Latvijas Republikas dalības ES tiesās apkopojumu, secinājumiem un katras lietas īsu aprakstu.

Ņemot vērā, ka pēc 2018. gada 28. februāra pasludināti EST spriedumi divās lietās, kurās Latvijas Republika ir piedalījusies, šis pārskats attiecīgi atjaunināts uz š.g. 2018. gada 3. martu.

Ar detalizētu informāciju par katru no lietām var iepazīties EST mājaslapā http://curia.europa.eu/.

 

I. Latvijas Republikas dalības ES tiesu lietās pārskata apkopojuma tabula

 

     Aktīvo lietu* skaita salīdzinājums ar iepriekšējā perioda aktīvo lietu skaitu

 

Pārskata periodā

01.03.2017. - 28.02.2018.

Iepriekšējā periodā 01.03.2016. - 28.02.2017.

 

Latvijas

Citu valstu

Latvijas

Citu valstu

Prejudiciālās lietas

15

9

18

5

Tiešās lietas

0

6

1

7

Apelācijas

0

0

0

0

Atzinuma lūgumi

1

1

Kopā:

31

32

    * lietas, kuras ir kādā no tiesvedības stadijām vai par kurām attiecīgajā periodā ir pieņemts spriedums

 

II. Galvenie secinājumi

 

  1. Latvijas Republikas tiesu aktivitāte samazinājās

Latvijas Republikas tiesu lūgto prejudiciālo nolēmumu, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, skaits samazinājies. Kā iepriekšējos pārskata periodos, pārsvarā prejudiciālo nolēmumu lūgumus uzdevusi Augstākā tiesa. Minetais izskaidrojams ar to, ka Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesības pārsvarā regulē jomas, par kurām nacionālā līmenī tiesu lietas izskata tieši administratīvās tiesas. Ņemot vērā, ka Augstākā tiesa ir kasācijas instance, gadījumos, kad rodas šaubas par ES tiesību interpretāciju, tai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. pantu ir pienākums uzdot EST prejudiciālu jautājumu. Vienlaikus norādāms, ka pārskata periodā iespēju uzdot prejudiciālos jautājumus pirmo reizi izmantoja arī Satversmes tiesa (lieta C-120/17 Administratīvā rajona tiesa).

  1. Lietu skaits, kurās piedalījusies Latvijas Republika, līdzīgs kā iepriekšējā pārskata periodā

Gandrīz nemainīgs ir saglabājies lietu skaits, kurās Latvijas Republika aktīvi piedalās. Pārskata periodā tās ir 31 lietas (iepriekšējā pārskata periodā tās bija 32 lietas). Latvijas Republika ir iesaistījusies līdzīgā skaitā prejudiciālā nolēmuma lūgumu lietās, kā arī iepriekšējā pārskata periodā uzsāktajās lietās ir tikuši pieņemti vairāki spriedumi un ģenerāladvokātu secinājumi. Turklāt norādāms, ka 2018. gada sākumā Latvijas Republika jau piedalījās mutvārdu procesā 5 lietās:

1) C-207/16 Ministerio Fiscal;

2) C-120/17 Ministru kabinets;

3) C-121/17 Teva UK u.c.;

4) C-154/17 E – LATS;

5) C-80/17 Juliana.

  1. Piedalīšanās citu valstu prejudiciālo nolēmumu lietās

Pārskata periodā Latvijas Republika ir piedalījusies vairākās prejudiciālā nolēmuma lietās, piemēram, C-27/17 flyLAL-Lithuanian Airlines, C-80/17 Juliana, C-121/17 Teva UK u.c., C-207/16 Ministerio Fiscal, C-284/16 Achmea, C-673/16 Coman u.c.

Lemjot par viedokļa sniegšanu citu valstu prejudiciāla nolēmuma lietās, Latvijas Republika rūpīgi izvērtē, vai pastāv būtiska nepieciešamība iesaistīties konkrētajā lietā, proti, vai tiesvedības potenciālais rezultāts varētu būtiski skart Latvijas Republikas intereses un/vai varētu ietekmēt Latvijas Republikā spēkā esošo regulējumu.

Latvijas Republikas dalība Latvijas Republikas tiesu prejudiciālo nolēmumu lietās paliek prioritāra, neatkarīgi no ES tiesību jomas, par kuru uzdoti prejudiciālie jautājumi, jo šādas lietas ikvienā gadījumā ietekmē ES tiesību izpratni Latvijas Republikā.

  1. Iestāšanās tiešajās lietās

Pārskata periodā Latvijas Republika ir iestājusies vienā tiešajā lietā C-564/17 Komisija/Beļģija. Lieta saistīta ar Eiropas Komisijas (turpmāk – Komisija) celto prasību EST par direktīvas nepilnīgu transponēšanu Beļģijas Karalistē, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu. Iestāšanās šajā lietā dod iespēju paust Latvijas Republikas pozīciju par minētā panta attiecināšanu uz nepilnīgas direktīvas transponēšanas gadījumiem.

  1. Nepieciešamība ieviest EST spriedumus

Jāturpina pievērst uzmanība EST judikatūrai, lai nodrošinātu tās ievērošanu Latvijas Republikā un veiktu nepieciešamos grozījumus nacionālajos tiesību aktos, tādējādi novēršot situācijas, kad pret Latvijas Republiku varētu tikt ierosināta tiesvedība par EST judikatūras neievērošanu.

  1. Nepieciešamība celt izpratni par Latvijas Republikas dalību EST lietās

Latvijas Republikas dalība EST lietās kopumā ļauj valstij paust savu pozīciju par tai aktuāliem un svarīgiem jautājumiem, sniedzot ieguldījumu tajā skaitā Latvijas Republikas pozitīvā tēla veidošanai ES. Vēršot EST uzmanību uz, Latvijas Republikas ieskatā, būtiskiem jautājumiem EST lietās, tiek veicināta arī EST izpratne par valsts nacionālo tiesību jautājumiem un aizstāvētas Latvijas Republikas intereses ES.

 

III. Lietu apskats

3.1. Latvijas Republikas dalība prejudiciālā nolēmuma lūguma lietās, kuras ierosinātas pēc Latvijas Republikas tiesu uzdotiem jautājumiem

  1. C-326/15 DNB Banka

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par tiesībām piemērot atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa

Lietas būtība: Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesa uzdeva EST sešus prejudiciālos jautājumus saistībā ar tiesībām piemērot atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN). Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesa vēlējās noskaidrot to, vai atbrīvojums no PVN samaksas nerada konkurences izkropļojumu, jo vienā valstī ieviests kritērijs atbrīvojuma piemērošanai liedz citā dalībvalstī saņemt šo atbrīvojumu, kā arī vai atbrīvojums no PVN ir piemērojams, ja personu grupas dalībnieks, kas pārējiem sniedz pakalpojumu, ir trešās valsts nodokļu maksātājs.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2017. gada 1. martā ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 21. septembrī, kurā norādīja, ka uz neatkarīgas personu grupas sniegtajiem pakalpojumiem Direktīvas 2006/112[1] 132. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums attiecas tad, ja šie pakalpojumi tieši sekmē šīs direktīvas 132. pantā paredzēto sabiedrības interesēm atbilstošo darbību veikšanu.  Vienlaikus EST nonāca pie secinājuma, ka Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta f) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums attiecas vienīgi uz tām neatkarīgu personu grupām, kuru dalībnieki veic šajā pantā minētās darbības sabiedrības interesēs. Tāpēc šis atbrīvojums nav piemērojams pakalpojumiem, ko sniedz neatkarīgas personu grupas, kuru dalībnieki veic saimniecisku darbību finanšu pakalpojumu jomā, kas nav šāda darbība sabiedrības interesēs.

Savukārt par taksācijas periodiem, kas vēl nav galīgi noslēgušies, EST atgādināja pastāvīgās judikatūras atziņu, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un līdz ar to kā tāda nav piesaucama pret šo privātpersonu. Tādējādi valsts iestādes nedrīkst atsaukties uz Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kā tas ir interpretēts šā sprieduma 37. punktā, lai atteiktu šo atbrīvojumu neatkarīgu personu grupām, ko veido tādi subjekti kā kredītiestādes, un lai līdz ar to atteiktos atbrīvot no PVN šo neatkarīgu personu grupu sniegtos pakalpojumus.

 

  1. C-13/16 Rīgas satiksme

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par jēdziena "apstrāde vajadzīga" interpretāciju saskaņā ar fiziskas personas datu aizsardzību

Lietas būtība: Latvijas Republikas Augstākā tiesas Administratīvo lietu departaments uzdeva EST prejudiciālos jautājumus lietā par ceļu satiksmes negadījumā vainojama pasažiera identitātes noskaidrošanu prasības celšanai tiesā. Jautājumi būtībā uzdoti par to, vai Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldei būtu jāizpauž Rīgas pašvaldības sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk – SIA) "Rīgas satiksme" pieprasītie personas dati, kas nepieciešami prasības celšanai civiltiesiskā kārtībā un, vai atbildi uz šo jautājumu ietekmē apstāklis, ka, pasažieris, kura datus cenšas iegūt Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme", negadījuma brīdī bija nepilngadīgs.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2017. gada 26. janvārī ģenerāladvokāts Mihals Bobeks (Michal Bobek) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 4. maijā, kurā norādīja, ka no Direktīvas 95/46[2] struktūras un no tās 7. panta formulējuma izriet, ka Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā pašā par sevi nav paredzēts pienākums, bet tikai sniegta iespēja veikt datu apstrādi, piemēram, tādu datu izpaušanu trešajai personai, kas ir vajadzīgi tās likumīgo interešu ievērošanai.

Tāpat EST vērsa uzmanību, ka Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā ir paredzēti trīs kumulatīvi nosacījumi, kam ir jābūt izpildītiem, lai personas datu apstrāde būtu likumīga, proti, pirmkārt, datu pārziņa vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgu interešu esamība, otrkārt, vajadzība apstrādāt personas datus likumīgo interešu ievērošanai un, treškārt, nosacījums, ka neprevalē tās personas pamattiesības un brīvības, uz kuru attiecas datu aizsardzība. Vienlaikus EST norādīja, ka attiecīgās personas vecums var būt viens no elementiem, kuri ir jāņem vērā, veicot šo izsvēršanu.

 

  1. C-46/16 LC Customs Services

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par preču muitas vērtības noteikšanā pielietojamo metodi un pamatojuma pietiekamību

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus uzdeva Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments. Tie uzdoti ar mērķi noskaidrot par konkrētajā gadījumā piemērojamo metodi preču muitas vērtības noteikšanai precēm, kas deklarētas tranzītam no Ķīnas Tautas Republikas uz ārpus Savienības teritoriju, muitas iestādes pienākuma apjomu argumentēt administratīvajā aktā konkrētās metodes izvēli, kā arī pamatojuma apmēru.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2017. gada 30. martā ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 9. novembrī, kurā norādīja, ka Muitas kodeksa[3] 29. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā muitas vērtības noteikšanas metode nav piemērojama attiecībā uz precēm, kuras nav tikušas pārdotas izvešanai uz ES. EST secināja, ka Muitas kodeksa 31. pants, lasot to kopsakarā ar šī kodeksa 6. panta 3. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādēm savā lēmumā, ar kuru tiek noteikts maksājamā ievedmuitas nodokļa apmērs, ir pienākums norādīt iemeslus, kuru dēļ tās ir noraidījušas minētā kodeksa 29. un 30. pantā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes, pirms tās ir varējušas izdarīt secinājumu par tā 31. pantā paredzētās metodes piemērošanu, kā arī informāciju, uz kuras pamata ir tikusi aprēķināta attiecīgo preču muitas vērtība, lai ieinteresētā persona varētu novērtēt šī lēmuma pamatotību un, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi to pārsūdzēt. Dalībvalstīm, īstenojot savu procesuālo autonomiju, ir jānoregulē muitas iestādēm uzliktā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma sekas un ir jānosaka, vai un ciktāl šādu pārkāpumu ir iespējams novērst tiesvedības gaitā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

Tāpat EST norādīja, ka Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentai iestādei, pirms tā var noraidīt šajā tiesību normā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes piemērošanu, nav jālūdz ražotājam sniegt tai šīs metodes piemērošanai nepieciešamo informāciju. Tomēr šai iestādei ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie informācijas avoti un datubāzes. Tai tāpat ir jāļauj attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem sniegt tai visu informāciju, kura var būt nozīmīga preču muitas vērtības noteikšanai, piemērojot šo tiesību normu.

 

  1. C-47/16 Veloserviss

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par atkārtotas pēcmuitošanas pārbaudes rezultātu pārskatīšanu

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus uzdeva Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietā par no Kambodžas uzņēmuma ievestiem un brīvā apgrozījumā laišanai ES deklarētiem velosipēdiem. Lietā radās strīds par VID audita rezultātā veikto maksājamo nodokļu pārrēķinu. Uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par to, kā konkretizējams importētāja pienākums rīkoties labā ticībā, kā arī vai importētāja pienākumu rīkoties labā ticībā var pietiekami pierādīt Eiropas Komisijas Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (turpmāk – OLAF) ziņojumā minētais vispārīgais situācijas apraksts un OLAF secinājums vai arī nacionālajām muitas iestādēm ir jāiegūst papildu pierādījumi par eksportētāja rīcību.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 16. martā, kurā norādīja, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka importētājs, lai iebilstu pret ievedmuitas nodokļa vēlāku iegrāmatošanu, var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši šai tiesību normai, norādot uz savu labticību, tikai tad, ja ir izpildīti trīs kumulatīvie nosacījumi. Vispirms ir vajadzīgs, lai nodokļa neiekasēšana būtu notikusi pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ, tad – lai kompetento iestāžu pieļautā kļūda būtu tādas dabas, ko labticīga persona, kas ir atbildīga par samaksu, nevar saprātīgi atklāt, un visbeidzot – lai persona, kas ir atbildīga par samaksu, būtu izpildījusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā paredzētos noteikumus par muitas deklarāciju. Šāda tiesiskā paļāvība nepastāv it īpaši tad, ja, lai arī pastāvēja acīmredzami iemesli šaubīties par "A formas" izcelsmes sertifikāta patiesumu, importētājs, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, nav pārliecinājies par šā sertifikāta izsniegšanas apstākļiem, lai pārbaudītu, vai šīs šaubas ir pamatotas. Šāds pienākums tomēr nenozīmē, ka importētājam būtu vispārīgs pienākums sistemātiski pārbaudīt apstākļus, kādos eksportēšanas valsts muitas iestādes izsniedz "A formas" izcelsmes sertifikātu.

 

  1. C-154/16 Latvijas dzelzceļš

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par muitas nodokļa un PVN parāda noteikšanu un solidāru atbildību

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus uzdeva Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietā par pieteicēja (principāla) atbildību par tranzīta kravas iztrūkumu, kas radies tādēļ, ka vagona cisternai apakšējā noliešanas iekārta nav bijusi atbilstoši noslēgta vai ir bijusi bojāta. VID aprēķināja pieteicējai muitas nodokļa parādu un PVN parādu. Tiesvedības gaitā pieteicēja cita starpā cēla iebildumu par to, ka VID nav noteicis solidāru atbildību par nodokļu parādu visām personām, kas atzīstamas par atbildīgām par konkrēto situāciju. Līdz ar to EST tika uzdoti septiņi prejudiciālie jautājumi ar mērķi noskaidrot, vai nodokļu parāds konkrētajā gadījumā aprēķināts pamatoti, vai bija jānosaka solidāra atbildība arī citām personām papildus pieteicējam (principālam), kā arī kādas ir sekas, ja muitas iestādei bija jānosaka solidāra atbildība.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 18. maijā, kurā norādīja, ka Muitas kodeksa 203. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma nav piemērojama gadījumā, kad pienācīgi pierādītas preču daļas bojāejas un neglābjama zuduma dēļ galamērķa muitas iestādē netiek uzrādīts viss tādas preces daudzums, kurai piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra. Vienlaikus EST secināja, ka tad, ja pienācīgi pierādītas preču daļas bojāejas un neglābjama zuduma dēļ attiecīgajā procedūrā paredzētajā galamērķa muitas iestādē netiek uzrādīts viss tādas preces daudzums, kurai piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, šī situācija – kas veido kāda no pienākumiem, kurus uzliek šīs procedūras izmantošana, proti, pienākuma preces neskartas nogādāt galamērķa muitas iestādē, neizpildi – principā rada ievedmuitas parādu attiecībā uz to preču daļu, kas nav nogādāta šajā iestādē.

 

  1. C-177/16 Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra - Latvijas Autoru apvienība

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments saistībā ar nacionālo tiesvedību par Konkurences padomes piemēroto sodu biedrībai "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība" (turpmāk – AKKA/LAA) par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, piemērojot pārmērīgi augstus autoratlīdzības tarifus. Pamatlietā radās strīds par metodi, ar kādu Konkurences padome konstatēja AKKA/LAA pārmērīgos tarifus. Līdz ar to prejudiciālie jautājumi uzdoti par to, vai cenu pārmērību var konstatēt ar salīdzināšanas metodi, salīdzinot AKKA/LAA piemērotos tarifus ar divās kaimiņvalstīs (Lietuvas Republikā un Igaunijas Republikā) kolektīvo pārvaldījumu organizāciju piemērojamiem tarifiem attiecīgajās kaimiņvalstīs, vai ilustratīvos nolūkos ir piemēroti salīdzināt AKKA/LAA piemērotos tarifus ar kolektīvo pārvaldījumu organizāciju piemērojamiem tarifiem 19 citās dalībvalstīs, izmantojot preču paritātes indeksu, par salīdzināšanas veidu (pa segmentiem vai, ņemot vērā vidējo tarifu), par robežlielumu, ar kādu var konstatēt pārmērīgu cenu, kā arī pierādīšanas pienākuma nastu un naudas soda aprēķināšanas metodi.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2017. gada 8. februārī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2017. gada 6. aprīlī ģenerāladvokāts Nils Vāls (Nils Wahl) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 14. septembrī, kurā tika atgādināts, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 102. panta nosacījumu piemērošanā ir jāņem vērā, ka tā mērķis ir konkurences tiesiskajā regulējumā nošķirt ES un dalībvalstu tiesību piemērošanas jomas. Līdz ar to ES tiesību piemērojamības jomā ietilpst jebkura aizliegta vienošanās un darbība, kas var apdraudēt brīvo tirdzniecību starp dalībvalstīm un kaitēt vienotajam tirgum. Tāpat EST atsaucās uz spriedumu Lucazeau, kurā netieši tika atzīts, ka monopolstāvoklī esošas autortiesību pārvaldījuma organizācijas tarifi spēj ietekmēt pārrobežu tirdzniecību un šādai situācijai ir piemērojams LESD 102. pants, līdz ar to piemērojot minēto pantu arī konkrētajai lietai.

EST arī atzina, ka metode, kas ir balstīta uz attiecīgās dalībvalsts cenu salīdzināšanu ar citām dalībvalstīm, ir derīga, un situācijā, kad uzņēmuma tarifi, salīdzinot ar citu valstu piedāvātajiem, ir augstāki, to var uzskatīt par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Attiecībā uz Konkurences padomes veikto salīdzinājumu tikai ar Baltijas valstīm EST norādīja, ka salīdzinājums nav uzskatāms par nepietiekami reprezentatīvu tāpēc vien, ka aptver ierobežotu dalībvalstu skaitu, ja vien etalondalībvalstis tiek izraudzītas pēc objektīviem, piemērotiem un pārbaudāmiem kritērijiem. Tieši iesniedzējtiesai ir jāvērtē šo kritēriju ievērošana, ņemot vērā to, ka konkurences iestādēm pastāv zināma rīcības brīvība, izvēloties salīdzināšanas metodes. Savukārt saistībā ar tiesību subjektiem paredzētā atalgojuma iekļaušanu organizācijas apgrozījumā EST norādīja, ka tas ir pieļaujams gadījumā, kad šis atalgojums ietilpst šīs organizācijas sniegto pakalpojumu vērtībā un kad šāda iekļaušana ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka uzliktais naudas sods ir iedarbīgs, samērīgs un atturošs.

 

  1. C-288/16 L.Č.

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par atbrīvojumu no PVN pakalpojumiem, kas tieši saistīti ar preču importu vai eksportu

Lietas būtība: Strīds ir par PVN aprēķināšanu tranzīta kravu pārvadājumiem no Rīgas ostas uz Baltkrieviju. Pārvadājumi tika veikti ar transportlīdzekļiem, kas bija SIA "Atek" īpašumā un tika iznomāti pieteicējam. SIA "Atek" slēdza līgumus ar kravu nosūtītājiem un attiecībās ar tiem uzņēmās pārvadātāja saistības, ierakstot sevi kā pārvadātāju arī transporta pavadzīmēs. Tomēr pārvadājumu faktisku izpildi, pamatojoties uz uzņēmuma līgumu, SIA "Atek" uzdeva veikt pieteicējam. VID veica pieteicējam PVN auditu un aprēķināja PVN, soda naudu un nokavējuma naudu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments uzdeva prejudiciālos jautājumus par to, vai atbrīvojums no PVN tiek piemērots tikai gadījumā, ja pastāv tieša tiesiska saikne jeb savstarpēja darījuma attiecības starp pakalpojuma sniedzēju un preču saņēmēju vai nosūtītāju, kā arī kādiem kritērijiem jāatbilst tiešajai saistībai, lai varētu atzīt, ka pakalpojums, kas saistīts ar preču importu vai eksportu, ir atbrīvots no nodokļa.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 29. jūnijā, kurā norādīja, ka no Direktīvas 2006/112 146. panta 1. punkta e) apakšpunkta formulējuma un mērķa izriet, ka šī tiesību norma ir interpretējama tādējādi, ka tiešas saiknes esamība nozīmē ne tikai to, ka attiecīgo pakalpojumu sniegšana, ņemot vērā to priekšmetu, palīdz faktiski veikt eksporta vai importa darījumu, bet arī to, ka šie pakalpojumi attiecīgā gadījumā tiek sniegti tieši minētajā tiesību normā paredzēto preču eksportētājam, importētājam vai saņēmējam. EST vērsa uzmanību, ka šajā gadījumā "L.Č." sniegtie pakalpojumi nenoliedzami ir nepieciešami pamatlietā aplūkotā eksporta darījuma faktiskai veikšanai. Tomēr šie pakalpojumi ir sniegti nevis tieši šo preču saņēmējam vai eksportētājam, bet gan to darījumu partnerim, proti, SIA "Atek". Turklāt, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, minētie pakalpojumi tika sniegti, izmantojot transportlīdzekļus, kas pieder SIA "Atek", kurš darbojās kā pārvadātājs attiecībā pret minēto preču nosūtītājiem. Līdz ar to "L.Č." sniegtie pakalpojumi neietilpst Direktīvas 2006/112 146. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas jomā.

 

  1. C-407/16 Aqua Pro

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par velosipēdiem piemērojamo muitas nodokli

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietā par no Kambodžas ievestiem velosipēdiem piemērojamo muitas nodokli. Uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par to, kad maksājamā nodokļa summas iegrāmatojums ir uzskatāms par notikušu (līdz ar iestādes lēmumu par iegrāmatošanu vai pienākuma samaksāt nodokli noteikšanu, neatkarīgi no apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesā fakta), par kārtību, kādā apstrīd un pārsūdz VID lēmumu par muitas nodokļa piemērošanu, vai nodokļa atlaišanas vai atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanas termiņu pagarina (vai nokavējumu attaisno) lēmuma apstrīdēšanas un tiesvedības fakts un laiks, kāda nozīme ir Komisijas lēmumam, kas pieņemts attiecībā uz Somiju par līdzīgu gadījumu, kāda nozīme ir OLAF ziņojumam un vai dalībvalstij jāveic papildu izmeklēšana, kā arī vai, vērtējot attaisnojošu iemeslu esību un labticību apliekamās personas rīcībā, var tikt piešķirta nozīme apstāklim, ka darījums par preču ievešanu balstīts uz distribūcijas līguma pamata.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 26. oktobrī, kurā nonāca pie secinājuma, ka tas, ka importētājs preces ir ievedis, pamatojoties uz distribūcijas līgumu, neietekmē viņa spēju atsaukties uz tiesisko paļāvību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā importētājam, kurš preces ir ievedis, tās tieši nopērkot no eksportētāja, proti, ja vienlaicīgi ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, nodoklis nav iekasēts pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ, otrkārt, kompetento iestāžu pieļautā kļūda ir tāda rakstura, ka nav iespējams saprātīgi gaidīt, ka persona, kas atbildīga par samaksu un kas darbojas labā ticībā, to atklās, un, treškārt, persona, kas atbildīga par samaksu, ir ievērojusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ietvertos noteikumus par muitas deklarāciju.

 

  1. C-651/16 DW

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par maternitātes pabalsta aprēķinu gadījumā, kad persona ir bijusi nodarbināta ES institūcijā un bijusi apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas shēmā

Lietas būtība: Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, kas radās lietā par maternitātes pabalsta aprēķina noteikšanu personai, kas bijusi nodarbināta ES institūcijā un bijusi apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas shēmā. Proti, vai tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums ir atbilstošs ES tiesībām, kas paredz, ka no maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai izmantojamās vidējās iemaksu algas aprēķina 12 mēnešu perioda netiek izslēgti tie mēneši, kuros persona ir bijusi nodarbināta ES institūcijā un bijusi apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas shēmā, bet, atzīstot, ka šajā periodā persona nav bijusi sociāli apdrošināta Latvijas Republikā, pielīdzinot viņas ienākumus valstī noteiktajai vidējai iemaksu algai, kas var ievērojami samazināt piešķirtā maternitātes pabalsta apmēru salīdzinājumā ar to iespējamo pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja aprēķina periodā nebūtu devusies strādāt uz ES institūciju, bet būtu bijusi nodarbināta Latvijas Republikā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2018. gada 7. martā, atzīstot, ka LESD 45. pantā paredzētajai darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai ir pretrunā tāds dalībvalsts regulējums, atbilstoši kuram, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, atsauces laikposma mēneši, kuru laikā attiecīgā personas bijusi nodarbināta ES iestādē un nav bijusi sociāli apdrošināta šajā dalībvalstī, tiek pielīdzināti laikposmam bez nodarbinātības un attiecība uz šiem mēnešiem tiek piemērota minētajā dalībvalstī noteiktā vidējā iemaksu alga, kam ir tādas sekas, ka tiek ievērojami samazināts šai personai piešķirtā maternitātes pabalsta apmērs salīdzinājumā ar to pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja būtu bijusi nodarbināta vienīgi šajā dalībvalstī.

 

  1. C-120/17 Ministru kabinets

(tiesvedības stadija: mutvārdu tiesas sēde)

Par priekšlaicīgas pensionēšanas atbalstu un tiesiskās paļāvības principu

Lietas būtība: Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Satversmes tiesa, kurai radās šaubas par Regulas 1257/1999 tiesību normu interpretāciju. Ministru kabinets 2004. gada 30. novembrī izdeva noteikumus Nr. 1002 "Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006. gadam"" (turpmāk – Noteikumi Nr. 1002), kas stājās spēkā 2004. gada 7. decembrī. Šie noteikumi apstiprina programmdokumentu "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004. – 2006. gadam" (turpmāk – Lauku attīstības plāns) un nosaka tā ieviešanas kārtību.

Komisija 2004. gada 30. jūnijā pieņēma lēmumu "Par "Latvijas lauku attīstības programmēšanas dokumenta 2004. – 2006. gada programmēšanas periodam" apstiprināšanu". Šī Komisijas apstiprinātā dokumenta pamatā ir Lauku attīstības plāns tādā pašā redakcijā, kādā tika ieviesti Noteikumi Nr. 1002, un ietvēra nosacījumu par pasākuma "Priekšlaicīgā pensionēšanās" (turpmāk – Pasākums) ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu. 2011. gada 19. oktobra Komisijas Lauku attīstības komitejas sanāksmē tika secināts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana neatbilst Regulas Nr. 1698/2005 noteikumiem.

Ar Ministru kabineta 2015. gada 14. aprīļa noteikumiem Nr. 187 "Grozījums Ministru kabineta 2004. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1002 "Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004. – 2006. gadam""" ir svītroti Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīga pensionēšanās" "a" apakšpunkta vārdi "Ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības". Apstrīdētā norma stājās spēkā 2015. gada 30. aprīlī. Jau pēc apstrīdētās normas pieņemšanas, 2015. gada 11. maijā, Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektoriāts nosūtīja Ministru kabinetam vēstuli, atkārtoti apstiprinot Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē pausto nostāju un norādot, ka atbalsts Pasākuma ietvaros nav attiecināms uz saimniecības atdevēja mantiniekiem un ka pēc 2011. gada 19. oktobra nav paredzētas jaunas saistības, kurās iekļauta mantošanas klauzula.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2018. gada 17. janvārī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

 

  1. C-154/17 E–LATS

tiesvedības stadija: mutvārdu tiesas sēde)

dārgmetālu izstrādājumu tālākpārdošanu

Lietas būtība: Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa lietā, kur radās strīds starp SIA "E LATS" (turpmāk – pieteicēja) un VID. Pieteicējs ir PVN maksātāja un veic aizdevumu izsniegšanu privātpersonām, kas nav PVN maksātāji, pret dārgmetālu un to izstrādājumu ķīlu (zeltlietām un sudrablietām – ķēdītēm, kuloniem, gredzeniem, laulību gredzeniem, karotēm, zobu materiāliem u.tml.). Neizpirktās ķīlas vai uzpirktos dārgmetālus (to izstrādājumus) sašķirotus pēc to provēm un dārgmetāla pieteicējs tālāk pārdevis uz svara citiem komersantiem – ar PVN apliekamām personām. VID veica pieteicēja PVN auditu un secināja, ka pieteicējs pārdod tālāk dārgmetālu izstrādājumus kā lūžņus nevis kā lietotas mantas un Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138. pantā noteiktais īpašais nodokļa piemērošanas režīms nav piemērojams. VID ar 2015. gada 25. maija lēmumu Nr. 22.7/L-21237 noteica pieteicējai papildu PVN saistības.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2018. gada 25. janvārī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

 

  1. C-345/17 - Buivids

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

Par personas datu apstrādi, ievietojot videomateriālu youtube.com

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST uzdeva Latvijas Republikas Augstākā tiesa par Direktīvas 95/46/EK interpretāciju. Pamatlietā Sergejs Buivids, atrodoties Valsts policijas iecirkņa telpās, nofilmēja savu paskaidrojumu pieņemšanu administratīvā pārkāpuma lietvedības procesā. Uzfilmētajā videomateriālā redzami un dzirdami policijas darbinieki. Pieteicējs videomateriālu ievietoja interneta vietnē www.youtube.com.

Datu valsts inspekcija (turpmāk – DVI) ar 2013. gada 30. augusta lēmumu Nr. 2-16417 konstatēja, ka pieteicējs pārkāpis Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk – FPDAL) 8. panta pirmo daļu, jo nav sniedzis policijas darbiniekiem kā datu subjektiem šajā tiesību normā noteikto informāciju par paredzēto personas datu apstrādes mērķi. Pieteicējs arī DVI nav sniedzis informāciju par videomateriāla ieguves un ievietošanas interneta vietnē mērķi, kas apliecinātu iecerētā mērķa atbilstību FPDAL. Tāpēc DVI lūdza pieteicēju nodrošināt, lai www.youtube.com un citās interneta vietnēs videomateriāls tiktu dzēsts.

Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot DVI lēmumu atzīt par prettiesisku un atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs ar videomateriālu mēģinājis pievērst sabiedrības uzmanību, pieteicējaprāt, prettiesiskai policijas darbībai. Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja, to vēlāk noraidīja arī Administratīva apgabaltiesa. Pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka tiesības publiskot videomateriālu izriet no viņa tiesībām uz vārda brīvību.

 

  1. C-639/17 - KPMG Baltics

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

Par jēdziena "pārveduma rīkojums"

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Prasītājam SIA "Ķipars AI" (turpmāk – Ķipars AI) bija atvērts norēķinu konts AS "Latvijas Krājbanka" (turpmāk – Krājbanka), un 2011. gada 17. novembrī plkst. 13:03 Ķipars AI rakstveidā iesniedza bankai maksājuma rīkojumu par 422 244,83 euro pārskaitījumu uz SIA norēķinu kontu citā kredītiestādē. Maksājuma rīkojumu parakstīja gan prasītājs, gan bankas darbinieks, un tajā kā valutēšanas datums tika norādīts 2011. gada 21. novembris. Tajā pašā dienā, 17. novembrī, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK) plkst. 17:40 pieņēma lēmumu saskaņā ar kuru Krājbankai tika noteikts aizliegums veikt debeta operācijas jebkurā valūtā par summu, kas pārsniedz 100 000 euro. Lēmums tika balstīts uz faktu, ka Krājbankas lielākajam akcionāram tika apturēta darbība un pastāvēja draudi par pārmērīgu noguldījumu aizplūšanu. Līdz ar to prasītāja nauda 2011. gada 21. novembrī tika atgriezta kontā.

Prasītājs vērsās Rīgas apgabaltiesā, lūdzot uzlikt par pienākumu Krājbankai izpildīt maksājuma rīkojumu. Prasītājs norādīja, ka maksājuma rīkojums jau tika akceptēts, un uz to neattiecas FKTK pieņemtais lēmums, un līdz ar to ir nepamatoti iekļaut naudas līdzekļus kredītiestādes kopējā kreditoru masā maksātnespējas procesā. Savukārt "KPMG Baltics" norādīja, ka valutēšanas datums ir uzskatāms par darījuma pabeigšanas brīdi, tādējādi darījums faktiski bija jāveic pēc FKTK lēmuma, un kredītiestāde to nebija tiesīga darīt.

 

  1. C-648/17 - Balcia Insurance

(tiesvedības stadija: nostājas izstrāde)

Par jēdzienu "transportlīdzekļa lietošana"

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa. "Balcia Insurance" SE (pirms nosaukuma maiņas – Eiropas komercsabiedrība "BTA Insurance Company" SE) (turpmāk – BTA) cēla prasību pret apdrošināšanas akciju sabiedrību "Baltijas Apdrošināšanas Nams" (turpmāk – Baltijas Apdrošināšanas Nams), lūdzot piedzīt zaudējumu atlīdzību sakarā ar tās izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību.

Apdrošināšanas atlīdzība izmaksāta saistībā ar negadījumu, kad zaudējumi nodarīti transportlīdzeklim VW Passat. Pie lielveikala esošajā autostāvvietā piebraukušā un apstādinātā transportlīdzekļa Škoda Octavia pasažieris, atverot automašīnas aizmugurējās labās puses durvis, saskrāpēja blakus stāvošā transportlīdzekļa VW Passat kreisās puses aizmugurējo spārnu.

Ceļu satiksmes negadījuma apstākļi tika fiksēti, aizpildot saskaņoto paziņojumu. Škoda Octavia vadītājs, aizpildot saskaņoto paziņojumu par ceļu satiksmes negadījumu, atzina savu vainu. BTA, pamatojoties uz brīvprātīgās apdrošināšanas līgumu (KASKO) un atskaitot tajā paredzēto pašrisku, transportlīdzekļa VW Passat īpašniekam izmaksāja 47,42 latus (kas pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa ir 67,47 euro). BTA lūdza Baltijas Apdrošināšanas Namu (kā transportlīdzekļa Škoda Octavia īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju) atlīdzināt radušos izdevumus minētās summas apmērā. 

Baltijas Apdrošināšanas Nams atteica atlīdzināt pieprasīto summu, norādot, ka negadījums, kas noticis, abiem transportlīdzekļiem stāvot, nav atzīstams par apdrošināšanas gadījumu Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (turpmāk – OCTA) likuma izpratnē.

 

  1. C-1/18 - Oriola Rīga

(tiesvedības stadija: nostājas izstrāde)

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Izskatāmās lietas ietvaros pastāv šaubas, vai konkrētajā gadījumā, nosakot ievesto preču vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta "c" apakšpunktam un Muitas kodeksa īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta "b" apakšpunktam, jāņem vērā arī tās cenu atlaides (preču cenrāža samazinājums, kas piešķirts klientam noteiktā laikā un pie noteiktiem nosacīiumiem), kuras Ranbaxy Laboratories kā strīdus preču pārdevējs piešķīra saviem klientiem - strīdus preču pircējiem.

 

3.2. Latvijas Republikas dalība prejudiciālā nolēmuma lūguma lietās, kuras ierosinātas pēc citu ES dalībvalstu tiesu uzdotiem jautājumiem

  1. C-27/17 flyLAL-Lithuanian Airlines

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

Par prettiesiskām darbībām, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam, kā arī aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana

Lietas būtība: Prejudiciālus jautājumus EST iesniedza Lietuvas apelācijas instances tiesa, kurai radās šaubas par Briseles I regulas[4] 5. panta 3. punkta un 5. punkta interpretāciju. flyLAL-Lithuanian Airlines (turpmāk – Prasītāja) vērsās ar prasību Lietuvā pirmās instances tiesā pret Air Baltic un valsts AS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk – Lidosta) (turpmāk kopā – atbildētāji), lūdzot atzīt atbildētāju darbības par prettiesiskām darbībām, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam, aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, un piespriest atbildētājiem solidāri atlīdzināt mantisko kaitējumu.

Ar Lietuvas pirmās instances tiesas spriedumu Prasītājas prasība apmierināta daļēji. Tāpat Lietuvas pirmās instances tiesa nosprieda, ka strīds ir jāizskata Lietuvas tiesās saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. un 5. punktu. Pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajām apelācijas sūdzībām, lieta atrodas Lietuvas apelācijas instances tiesā. Latvijas Republikas Konkurences padome 2006. gada 22. novembra lēmumā atzina, ka Lidosta no 2004. gada 1. novembra ir ieviesusi atlaižu sistēmu, kas paredz atlaides līdz 80% apjomā par gaisa kuģa pacelšanos, nosēšanos un drošības pakalpojumiem. Konkurences padome konstatēja, ka ar minēto atlaižu sistēmu ir pārkāpts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82. panta c) punkts, un noteica Lidostai pienākumu pārtraukt tās piemērošanu.

Atbilstoši Lietuvas pirmās instances tiesas konstatētajam Air Baltic tai radītā priviliģētā stāvokļa un šķērssubsidēšanas dēļ varēja atļauties ciest zaudējumus, sniegdama lidojumu pakalpojumus tieši starptautiskās lidostas "Viļņa" noteiktajos attiecīgajos lidojumu tirgos, t.i., piemērojot klaji zemu cenu veidošanu attiecībā uz Prasītājas sniegtajiem pakalpojumiem. Minētais nozīmē, ka Lietuvā Air Baltic veica darbības (klaji zemas cenas piemērošana, lidojumu laiku saskaņošana, prettiesiska reklāma, tiešo lidojumu izbeigšana uzreiz pēc Prasītājas aiziešanas no tirgus un pasažieru plūsmas novirzīšana caur Lidostas tranzītu), ar kurām varbūt nodarīja kaitējumu Prasītājai.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2017. gada 16. novembrī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2018. gada 28. februārī ģenerāladvokāts Michal Bobek (Mihals Bobeks) sniedza savus secinājumus lietā.

 

  1. C-80/17 Juliana

(tiesvedības stadija: mutvārdu tiesas sēde)

Par frāzi "civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu"

Lietas būtība: Portugāles tiesai radās šaubas par Direktīvas 72/166/EEK un Direktīvas 84/5/EEK interpretāciju. Tādēļ Portugāles tiesa nolēma apturēt tiesvedību un lūgt EST sniegt prejudiciālo nolēmumu. Pamatlietā Carlos Alberto Destapado Juliana 2006. gada 19. novembrī izraisīja ceļu satiksmes negadījumu ar viņa mātes, vienas no atbildētājām pamatlietā Alina Juliana (turpmāk – atbildētāja 1) transportlīdzekli. Negadījumā gāja bojā vadītājs un divi pasažieri. Atbildētāja 1 bija transportlīdzekļa īpašniece un nebija noslēgusi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu. Tā kā atbildētāja 1 pirms ceļu satiksmes negadījuma veselības apstākļu dēļ pārtrauca vadīt savu transportlīdzekli, viņa to novietoja sev piederošajā zemesgabalā un to vairs nedarbināja. Carlos bez atbildētājas 1 atļaujas un ziņas izmantoja attiecīgo transportlīdzekli, aizdzenot to no stāvlaukuma. Fonds izmaksāja atlīdzību vienas no negadījumā bojāgājušās personas vecākiem un atlīdzināja kaitējumu, kas tika nodarīts otram cietušajam.

Fonds, būdams prasītājs ar subrogācijas tiesībām, cēla tiesā prasību, lūdzot piespriest atbildētājām (atbildētājai 1 un Christiana Juliana – Carlos meitai) samaksāt summas, kuras tas bija izmaksājis cietušajām trešajām personām, un attiecīgos procentus. Pirmās instances tiesa daļēji apmierināja fonda prasījumus, uzskatot, ka transportlīdzekļa īpašniecei bija pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu, lai arī tai nebija nodoma pārvietoties un lai arī viņu nevar atzīt par atbildīgu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Apelācijas instancē tiesa nosprieda, ka apdrošināšanas līgums nebija jānoslēdz un, tā kā atbildētāja nebija atbildīga par ceļu satiksmes negadījumu, pārsūdzēto spriedumu atcēla un noraidīja pirmajā instancē pret viņu formulētos prasījumus. Fonds iesniedza kasācijas sūdzību.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2018. gada 30. janvārī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

 

3. C-121/17 - Teva UK u.c.

(tiesvedības stadija: mutvārdu tiesas sēde)

Par papildu aizsardzības sertifikāta, ar kuru tiek aizsargātas jaunas zāles cilvēka imūndeficīta vīrusa ārstēšanai, spēkā esamību

Lietas būtība: Apvienotās Karalistes tiesa – High Court of Justice, Chancery Division, Patents Court – EST uzdeva prejudiciālo jautājumu par papildu aizsardzības sertifikāta (turpmāk – PAS), ar kuru tiek aizsargātas jaunas zāles cilvēka imūndeficīta vīrusa (turpmāk – HIV) ārstēšanai, spēkā esamību. Proti, kādus kritērijus pamatpatentam, uz kura pamata tiek lūgts piešķirt PAS, nosaka Regulas Nr. 469/2009 (turpmāk – Regula) 3. panta a) punkts, un kā tieši jāsaprot pantā ietvertais jēdziens "aizsargā spēkā esošs pamatpatents".

Pā atbildētājs Gilead ir patenta īpašnieks produktam, kas tiek definēts (formulēts) kā "tenofovira dizoproksila, kas var būt farmaceitiski pieļaujama sāls, hidrāta, tautomēra vai solvāta formā, un emtricitabīna kombinācija". Piešķirtais PAS attiecas uz produktu, kuru Gilead tirgo ar nosaukumu Truvada, un kas ir antiretrovīrusu zāles, ko izmanto HIV ārstēšanai. Pamatpatenta aizsardzības termiņš beidzās 2017. gada jūlijā un sākot ar šo brīdi Teva vēlējās laist tirgū šo zāļu patentbrīvo (ģenērisko) alternatīvu.

Teva apgalvo, ka Gilead PAS nav spēkā, jo netiek izpildīti Regulas 3. pantā noteiktie kritēriji, lai pamatpatentam tiktu piešķirts PAS. Regula nosaka, ka PAS piešķir, ja ir spēkā esošs pamatpatents un ja produktam ir piešķirta derīga tirdzniecības atļauja. Teva apgalvo, ka šajā gadījumā produktu Truvada neaizsargā spēkā esošs pamatpatents, jo PAS tika piešķirts aktīvo vielu kombinācijai, kuras pamatpatenta pretenzijā pieminētas ļoti vispārīgi, nekonkretizējot sastāvā esošās aktīvās vielas. Teva norāda, ka nozīme ir arī tam, ka šo aktīvo vielu kombinācija nav pamatpatenta centrālais izgudrojums.

Gilead apgalvo, ka, lai būtu atbilstība Regulas 3. panta a) punktam, ir pietiekami, ka produktu aizsargā vismaz viena pamatpatenta pretenzija, tās interpretācijai izmantojot Konvencijas par Eiropas patentu piešķiršanu 69. panta noteikumus. Gilead apgalvo, ka konkrētā pamatpatenta pretenzija aizsargā aktīvo vielu kombināciju. Attiecībā uz centrālo izgudrojumu, Gilead norāda, ka tam 3. panta a) punkta piemērošanā nav nozīmes, jo šim kritērijam ir nozīme tikai Regulas 3. panta c) punkta tvērumā, kurš nosaka, ka PAS piešķir produktam, uz kuru līdz šim nekad nav attiecies kāds sertifikāts.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2018. gada 20. februārī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

 

  1. C-207/16 - Ministerio Fiscal

(tiesvedības stadija: mutvārdu tiesas sēde)

Par ES ekskluzīvajām tiesībām materiālo krimināltiesību jomā

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus EST uzdeva Spānijas Karalistes tiesa – Audiencia provincial de Tarragona (turpmāk – Spānijas tiesa). Lieta saistīta ar iespējamu H. Sierra aplaupīšanu 2015. gadā. Kriminālpolicija pēc savas iniciatīvas lūdza izmeklēšanas tiesnesim izdot rīkojumu savākt no dažādiem telekomunikāciju operatoriem datus saistībā ar H. Sierra nozagtā telefona IMEI kodu. Tā lūdza informēt, kādi telefona numuri tika aktivizēti ar minēto IMEI kodu attiecīgajā aplaupīšanas laikposmā, kā arī ar minēto IMEI kodu aktivizēto SIM karšu telefona numuru īpašnieku vai lietotāju personas datus.

Izmeklēšanas tiesnesis noraidīja izmeklēšanas pasākumu, minot divus argumentus. Pirmais arguments saistīts ar pasākuma mazo atbilstību, lai atrastu un identificētu laupīšanas izdarītājus. Otrais arguments bija tas, ka katrā ziņā likumā Nr. 25/2007 mobilo sakaru operatoru saglabātos datus ir atļauts nodot tikai tad, ja tiek izmeklēts smags noziedzīgs nodarījums Kriminālkodeksā vai cita speciālā likuma izpratnē, un tādējādi saskaņā ar Kriminālkodeksa noteikumiem par tādiem ir uzskatāmi tikai tādi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem tiek piespriests brīvības atņemšanas sods vismaz uz 5 gadiem. Apgalvotie fakti, kas tika izskatīti konkrētajā procesā, atbilstoši provizoriskai nodarījuma kvalifikācijai nevarēja tikt uzskatīti par smaga noziedzīga nodarījuma sastāvdaļu. Prokuratūra iesniedza apelācijas sūdzību par izmeklēšanas tiesneša rīkojumu.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2018. gada 29. janvārī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

 

  1. C-284/16 Achmea

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par strīdu izšķiršanas mehānisma, kas ietverts divpusējā līgumā par ieguldījumu aizsardzību, saderību ar ES tiesībām

Lietas būtība: Prejudiciālo nolēmuma lūgumu EST iesniedza Vācijas Federatīvās Republikas (turpmāk – Vācija) tiesa – Bundesgerichtshof. Pamatlietā strīds radās starp prasītāju Slovākiju, kas ir Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas (turpmāk – Čehoslovākija) tiesību pārmantotāja, un atbildētāju Achmea BV – Nīderlandes Karalistes (turpmāk – Nīderlande) apdrošināšanas grupu. 1991. gadā Čehoslovākija un Nīderlande noslēdza līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību (turpmāk – BIT). BIT līgumslēdzējas puses garantēja aizsardzību otrās līgumslēdzējas puses ieguldītāju veiktajiem ieguldījumiem. Saskaņā ar BIT ietverto strīdu izšķiršanas regulējumu līgumslēdzējas puses piekrīt, ka ar ieguldījumu saistīto strīdu risina starptautiskā šķīrējtiesā, ja sešu mēnešu laikā no dienas, kad viena strīda puse ir vēlējusies strīda noregulējumu sarunu ceļā, izlīgums nav panākts. 

Prasītāja kā Čehoslovākijas tiesību pārmantotāja 1993. gada 1. janvārī pārņēma tās tiesības un pienākumus, kas izrietēja no BIT. No 2004. gada 1. maija tā kļuva par ES dalībvalsti.

Īstenojot veselības aprūpes sistēmas reformu, prasītāja 2004. gadā atvēra Slovākijas tirgu vietējiem un ārvalstu privāto veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Šajā sakarā atbildētāja Slovākijā tika reģistrēta kā veselības apdrošinātāja un izveidoja Union Krankenversicherung AG. Pēc valdības maiņas 2006. gadā prasītāja daļēji mainīja veselības apdrošināšanas tirgus liberalizāciju. Tā ar likumu aizliedza, tostarp, no veselības apdrošināšanas darījumiem gūtās peļņas izmaksu. Slovākijas Konstitucionālā tiesa ar 2011. gada janvāra spriedumu atzina, ka likumā noteiktais peļņas izmaksas aizliegums bija pretrunā Konstitūcijai. Prasītāja ar likuma grozījumiem veselības apdrošināšanas jomā, kas stājās spēkā 2011. gada augustā, atkal atļāva peļņas izmaksu.

Atbildētāja 2008. gada oktobrī pret prasītāju uzsāka procesu starptautiskā šķīrējtiesā, kurā tā prasīja kompensēt zaudējumus tās tiesību, kas izriet no BIT, pārkāpuma dēļ. Starptautiskās šķīrējtiesas procesā pēc vienošanās ar pusēm par procesa vietu noteica Frankfurti pie Mainas, saskaņā ar BIT starptautiskā šķīrējtiesa piemēroja Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās Tirdzniecības tiesību komisijas šķīrējtiesas noteikumus.

Ar 2012. gada decembra nolēmumu starptautiskā šķīrējtiesa piesprieda prasītājai atlīdzināt zaudējumus apmēram 22 miljonu apmērā. Oberlandesgericht Frankfurt ar 2014. gada decembra rīkojumu noraidīja prasību atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu. Par šo rīkojumu prasītāja ir iesniegusi kasācijas sūdzību, ar kuru tā uztur savu prasību atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu. Atbildētāja lūdz noraidīt kasācijas sūdzību.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2017. gada 19. jūnijā notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2017. gada 19. septembrī ģenerāladvokāts Melhiora Vatelē (Melchior Wathelet) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: 2018. gada 6. martā EST pasludināja spriedumu lietā C-284/16 Achmea. EST atzina, ka  LESD 267. un 344. pantam ir pretrunā tāda norma, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist. Spriedumā, izvērtējot BIT paredzēto strīdu izšķiršanas mehānismu, EST uzsver ES tiesību sistēmas iezīmju un autonomijas saglabāšanu un šim mērķim izveidoto ES tiesu sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt ES tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju. EST arī atgādina par savstarpējo uzticības principu starp dalībvalstīm, tajā skaitā dalībvalstu tiesu sistēmās, kā arī lojālās sadarbības principu. EST atzīst, ka, noslēgdamas BIT, dalībvalstis, kas ir tā slēdzējas puses, ir izveidojušas tādu strīdu noregulēšanas mehānismu starp ieguldītāju un dalībvalsti, ar kuru var izslēgt, ka šie strīdi, lai gan tie varētu attiekties uz ES tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tiktu atrisināti veidā, kas garantē šo tiesību pilnīgu efektivitāti.

 

  1. C-673/16 Coman u.c.

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

Par pilsoņu brīvu pārvietošanos un viendzimuma laulībām

Lietas būtība: EST prejudiciālā nolēmumu lūgumu iesniedza Rumānijas konstitucionālā tiesa. Pamatlietā prasītāji apgalvo, ka 2010. gada 5. novembrī noslēguši laulību Briselē. Pāris nolēmis apmesties uz dzīvi Rumānijā, līdz ar to prasītājs Relu Adrian Coman Rumānijas vēstniecībā Briselē lūdza piereģistrēt Beļģijā noslēgtās laulības apliecību. 2012. gada 20. septembrī Rumānijas konsulārā iestāde reģistrācijas lūgumu noraidīja, par pamatojumu norādot Rumānijas Civilkodeksa 277. pantā ietvertās normas. Šo lēmumu, ar kuru lūgums tika noraidīts, apstiprināja Ārlietu ministrijas Konsulāro sakaru direkcija.

Vēlāk prasītājs Relu Adrian Coman lūdza Inspectoratul General pentru Imigrări informāciju par procedūru un nosacījumiem, lai saņemtu atļauju laulātajam uzturēties Rumānijā, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38/EK[5]. Ar 2013. gada 11. janvāra vēstuli Inspectoratul General pentru Imigrări paziņoja, ka "saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu imigrācijas jomā un citām šajā jomā spēkā esošajām tiesību normām Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) pilsonim nevar tikt piešķirts pagaidu uzturēšanās atļaujas pagarinājums ģimenes atkalapvienošanās nolūkā". Vēl vēstulē bija paziņots, ka "ASV pilsonis var lūgt pagarināt atļauju uzturēties valsts teritorijā jebkurā citā nolūkā, ja ir izpildīti vispārējie un specifiskie nosacījumi, ko valdība noteikusi ar Dekrētlikumu Nr. 194/2002 par režīmu, ko Rumānijā piemēro ārvalstniekiem".

Prasītāji vērsās tiesā, jo, viņuprāt, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties ES, Inspectoratul General pentru Imigrări un Iekšlietu ministrijas rīcība attiecībā pret viņiem ir bijusi diskriminējoša un balstīta uz viņu seksuālo orientāciju. Ar 2015. gada 18. decembra rīkojumu Bukarestes 5. iecirkņa pirmās instances tiesa iesniedza Rumānijas Konstitucionālajai tiesai iebildi par Rumānijas Civilkodeksa 277. panta 2. un 4. punktā ietverto tiesību normu neatbilstību Rumānijas Konstitūcijai.

Mutvārdu sēde: Latvijas Republika pārstāvēta 2017. gada 21. novembrī notikušajā mutvārdu tiesas sēdē.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2018. gada 11. janvārī ģenerāladvokāts Melhiora Vatelē (Melchior Wathelet) sniedza savus secinājumus lietā.

 

  1. C-623/17 - Privacy International

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

Par masveida komunikācijas datu iegūšanu un izmantošanu

Lietas būtība: Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Investigatory Powers Tribunal (Apvienotā Karaliste). Pamatlieta attiecas uz dalībvalsts drošības un izlūkošanas aģentūru (turpmāk – DIA) masveida komunikāciju datu (turpmāk – MKD) ieguvi un izmantošanu. Šādi dati ietver gan tālruņa, gan interneta lietošanas "kas, kad, kur, kā un ar ko" datus, tostarp mobilo un fiksēto tālruņa līniju, no kurām tiek veikti vai saņemti zvani, atrašanās vietu un interneta piekļuvei izmantoto datoru atrašanās vietu.

 

  1. C-342/15 Piringer

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par dokumenta atzīšanu, uz kura personas parakstu ir apliecinājis zvērināts advokāts

Lietas būtība: Austrijas Republikas Augstākā tiesa ir uzdevusi divus prejudiciālos jautājumus tiesvedībā par dokumenta, uz kura personas parakstu ir apliecinājis zvērināts advokāts, ar to piešķirot tam publisko ticamību, izmantošanu citā valstī, kur advokātam nav šādas kompetences, ja minētais dokuments ir pieteikums īpašuma tiesību pārreģistrācijai zemesgrāmatā. EST būtībā lūgta atbildēt, vai tāds dalībvalsts regulējums, atbilstoši kuram parakstu īstuma apliecināšanu uz dokumentiem, kas ir vajadzīgi tiesību uz nekustamo īpašumu nodibināšanai vai pārejai, un ar kuru šādas darbības tiek izslēgtas no advokātu pakalpojumu sniegšanas brīvības un šādas darbības atļautas vienīgi valsts notāriem, atbilst ES tiesībām.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2016. gada 21. septembrī ģenerāladvokāts Macejs Špunara (Maciej Scpunar) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 9. martā, kurā norādīts, ka Direktīvas 77/249[6] 1. panta 1. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kāds ir aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru parakstu īstuma apliecināšanu uz dokumentiem, kas ir vajadzīgi tiesību uz nekustamo īpašumu nodibināšanai vai pārejai, ir paredzēts veikt valsts notāriem un šī iemesla dēļ tiek izslēgta iespēja šajā dalībvalstī atzīt tādu apliecināšanu, ko ir veicis citā dalībvalstī praktizējošs advokāts. Tāpat EST norādīja, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamatlietā, kurā parakstu īstuma apliecināšanu uz dokumentiem, kas ir vajadzīgi tiesību uz nekustamo īpašumu nodibināšanai vai pārejai, ir paredzēts veikt valsts notāriem un šī iemesla dēļ tiek izslēgta iespēja minētajā dalībvalstī atzīt tādu apliecināšanu, ko ir veicis citā dalībvalstī praktizējošs advokāts.

 

  1. C-514/16 Pinheiro Vieira Rodrigues

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu un jēdziena "transportlīdzekļu lietošana" interpretāciju

Lietas būtība: Prejudiciālos jautājumus uzdeva Portugāles Republikas tiesa. Tie saistīti ar negadījumu, kas notika lauku saimniecībā Portugālē, kad traktors, kas tika darbināts kā lauksaimniecības tehnika un kas nekustīgi stāvēja uz lauksaimniecības zemes (strādāja traktora motors) noslīdēja uz zemāk esošajiem zemes gabaliem un sadursmes ar traktoru rezultātā gāja bojā uz lauka nodarbinātā persona M. Alves. Uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par to, vai transportlīdzekļu apdrošināšanas pienākums piemērojams transportlīdzekļu izmantošanai jebkurā sabiedriskā vai privātā vietā tikai tad, kad tas atrodas kustībā, vai arī tad, kad tas neatrodas kustībā, ja vien darbojas tā motors. Vai attiecībā uz konkrēto gadījumu traktora izmantošana kā lauksaimniecības tehnika atbilst jēdzienam "transportlīdzekļa lietošana". Visbeidzot, vai tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā apdrošināšanas pienākums neattiecas uz situācijām, kurās transportlīdzeklis tiek izmantots tikai lauksaimniecības vai rūpniecības nolūkiem, nav pretrunā ES tiesībām.

Spriedums: EST 2017. gada 28. novembrī pasludināja spriedumu, kurā norādīja, ka jēdziens "transportlīdzekļu lietošana" neattiecas uz situāciju, kad brīdī, kurā notika negadījums, tajā iesaistītais lauksaimniecības traktors pamatā tika izmantots nevis transportam, bet kā agregāts, ar ko tiek darbināts herbicīda pulverizatora pumpis.

 

3.3. Tiešo prasību lietas, kurās iestājusies Latvijas Republika

  1. C-482/14 Komisija/Vācija

(tiesvedības stadija: spriedums)

Sabiedrisko līdzekļu izmantošana pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai

Lietas būtība: Komisija lūdz EST konstatēt, ka Vācija nav izpildījusi Direktīvā 2012/34/ES[7] paredzētos pienākumus. Komisija uzskata, ka tas, ka Deutsche Bahn koncerns, pamatojoties uz nolīgumiem par peļņas sadali, dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja ieņēmumus no infrastruktūras maksām un sabiedriskajiem līdzekļiem var izmantot arī citiem mērķiem, nevis tikai infrastruktūras darbībai, bet arī pārvadājumu pakalpojumiem, ir pretrunā minētajai direktīvai. Turklāt uzskaite infrastruktūras pārvaldītājam neļauj uzraudzīt aizlieguma sabiedriskos līdzekļus izmantot pārvadājumiem izpildi, kas arī ir pretrunā šai direktīvai. Tāpat pretrunā minētajai direktīvai ir arī tas, ka Vācija nenodrošina, ka sabiedriskie līdzekļi sabiedrisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai atbilstošajos pārskatos tiek atspoguļoti atsevišķi.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2016. gada 26. maijā ģenerāladvokāts M. Kampos Sančesa-Bordona (M. Campos Sanchez-Bordona) sniedza savus secinājumus lietā.

Spriedums: EST pasludināja spriedumu 2017. gada 28. jūnijā, kurā norādīja, ka, neveicot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai ar grāmatvedības uzskaites palīdzību varētu nodrošināt, ka tiek ievērots aizliegums dzelzceļa infrastruktūras apsaimniekošanai piešķirtos valsts līdzekļus novirzīt pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi tai Direktīvas 91/440[8] 6. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

 

  1. T-117/15 Igaunija/Komisija

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par Komisijas lēmumu saistībā ar neizņemto cukura daudzumu

Lietas būtība: Šajā lietā Igaunijas Republika prasa atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru Komisija atteikusies grozīt tās lēmumu par summām, kas jāiekasē par neizņemto cukura pārpalikumu, kā arī piespriest atbildētājai iestādei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Spriedums: EST 2017. gada 24. martā pasludināja spriedumu, ar kuru EST noraidīja prasību kā nepieņemamu.

 

  1. T-77/16–Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija

(tiesvedības stadija: iestāšanās lietā)

Par Komisijas lēmuma valsts atbalsta lietā atcelšanu

Lietas būtība: Šajā lietā Ryanair Ltd un Airport Marketing Services Ltd lūdz atcelt Komisijas lēmumu valsts atbalsta lietā, ar ko atzīts, ka Ryanair Ltd un Airport Marketing Services Ltd ir saņēmuši nelikumīgu, ar iekšējo tirgu nesaderīgu, valsts atbalstu no Flugplatz GmbH Aeroville Zweibrücken/Flughafen Zweibrücken GmbH un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes.

 

  1. T-247/16 – Trasta Komercbanka u.c./ECB

(tiesvedības stadija: iestāšanās lietā)

Par Eiropas Centrālās bankas lēmuma atcelšanu

Lietas būtība: Šajā lietā Latvijas Republikā reģistrēta akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" un seši citi prasītāji prasa atcelt Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 3. marta lēmumu, ar kuru tiek anulēta akciju sabiedrības "Trasta Komercbanka" bankas darbības licence. Eiropas Centrālās bankas lēmums pieņemts pēc Latvijas Republikas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas ierosinājuma, ņemot vērā, ka akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" ilgstoši pieļāvusi nopietnus pārkāpumus vairākās svarīgās bankas darbības jomās, kā arī saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izvērtējumu, bankas noregulējums jeb glābšana nav sabiedrības interesēs.

 

  1. T-698/16–Trasta Komercbanka u.c./ECB

(tiesvedības stadija: iestāšanās lietā)

Par Eiropas Centrālās bankas lēmuma atcelšanu

Lietas būtība: Šīs lietas faktiskie apstākļi ir tādi paši kā lietā T-247/16 Trasta Komercbanka u.c./ECB. Proti, Latvijas Republikā reģistrēta akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" un seši citi prasītāji prasa atcelt Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 3. marta lēmumu, ar kuru tiek anulēta akciju sabiedrības "Trasta Komercbanka" bankas darbības licence. Eiropas Centrālās bankas lēmums pieņemts pēc Latvijas Republikas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas ierosinājuma, ņemot vērā, ka akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" ilgstoši pieļāvusi nopietnus pārkāpumus vairākās svarīgās bankas darbības jomās, kā arī saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izvērtējumu, bankas noregulējums jeb glābšana nav sabiedrības interesēs.

 

  1. C-564/17-Komisija/Beļģija

(tiesvedības stadija: iestāšanās lietā)

Par LESD 260. panta 3. punkta piemērošanu

Lietas būtība: Eiropas Komisija lūdz konstatēt, ka Beļģijas Karaliste nav pieņēmusi visus normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2011/98/ES prasības, kā arī nav izpildījusi minētajā Direktīvā paredzētos pienākumus.

Komisija saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu lūdz noteikt Beļģijas Karalistei pienākumu samaksāt kavējuma naudu par pienākumu paziņot par Direktīvas transponēšanas pasākumu neizpildi.

3.4. Atzinuma lūguma lieta

Avis 2/15

(tiesvedības stadija: atzinums)

Par ES brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Singapūras Republiku

Lietas būtība: Lūgumu sniegt atzinumu EST ir iesniegusi Komisija, lai pārliecinātos par ES brīvās tirdzniecības nolīguma ar Singapūras Republiku (turpmāk – Nolīgums) projekta atbilstību ES tiesību aktiem. EST atzinums, kas sniegs atbildi uz Komisijas jautājumu, vai ES ir nepieciešamā kompetence atsevišķi parakstīt un noslēgt brīvās tirdzniecības Nolīgumu, būs nozīmīgs ES sarunās ar Singapūras Republiku, ietekmēs Nolīguma noteikumus, kā arī ES un dalībvalstu turpmāko kompetenču sadali.

Nolīguma mērķis ir visaptverošā veidā liberalizēt un atvieglot ES un Singapūras Republikas savstarpējo tirdzniecību un ieguldījumus. Nolīgums paredz noteikumus par ieguldījumu aizsardzību, valsts iepirkumu un ar tirdzniecību saistītiem intelektuālā īpašuma aspektiem, kā arī ietver horizontālas nodaļas par konkurenci, tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, pārredzamību, strīdu izšķiršanu un vispārīgiem, nobeiguma un institucionāliem noteikumiem.

Pastāv šaubas, vai ES ir nepieciešamā kompetence (ekskluzīva vai dalīta kompetence) atsevišķi noslēgt plānoto Nolīgumu, vai arī noteiktos jautājumos ir nepieciešama dalībvalstu līdzdalība. Jo īpaši izteiktas šaubas ir par ES kompetences robežām un raksturu attiecībā uz vairākiem noteikumiem par ārvalstu ieguldījumu aizsardzību, transporta pakalpojumiem, intelektuālo īpašumu, pārredzamību un ilgtspējīgu attīstību.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2016. gada 21. decembrī Eleanora Šarpstone (Eleanor Sharpston) ir sniegusi savus secinājumus lietā.

Atzinums: EST sniedza atzinumu 2017. gada 16. maijā, kurā norādīts, ka paredzētais nolīgums ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē, izņemot šādus noteikumus, kas ietilpst ES un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē: 1) devītās nodaļas (Ieguldījumi) A sadaļas (Ieguldījumu aizsardzība) noteikumi, ciktāl tie attiecas uz tādiem ieguldījumiem starp ES un Singapūras Republiku, kas nav tiešie ieguldījumi; 2) devītās nodaļas B sadaļas (Ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršana) noteikumi un 3) nolīguma pirmās nodaļas (Mērķi un vispārīgās definīcijas), četrpadsmitās nodaļas (Pārredzamība), piecpadsmitās nodaļas (Strīdu izšķiršana), sešpadsmitās nodaļas (Mediācijas mehānisms) un septiņpadsmitās nodaļas (Institucionāli, vispārīgi un nobeiguma noteikumi) noteikumi, ciktāl tie attiecas uz minētās devītās nodaļas noteikumiem un ciktāl šie pēdējie minētie ietilpst ES un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē.

 

 

 

[1] Padomes 2006. gada 28 novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu.

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.

[3] Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, OV L 302, 19.10.1992., 1./50. lpp.

[4] Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un sprieduma atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

[5] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (Dokuments attiecas uz EEZ).

[6] Padomes 1977. gada 22. marta direktīva par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus.

[7] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīva 2012/34/ES, ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu.

[8] Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīva par Kopienas dzelzceļa attīstību.

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.