Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu lietā C‑207/16 Ministerio Fiscal 07.12.2018


2018. gada 2. oktobrī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) pasludināja spriedumu lietā C‑207/16 Ministerio Fiscal. Šajā lietā Spānijas tiesa uzdeva divus prejudiciālos jautājumus par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvas 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privātās dzīves aizsardzību un elektroniskajām komunikācijām), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2009/136/EK (turpmāk – Direktīva 2002/58), 15. panta 1. punkta interpretāciju kontekstā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7. un 8. pantu. Prejudiciālā nolēmuma lūgums iesniegts tiesvedībā, ko uzsākusi Spānijas prokuratūra par Spānijas tiesas atteikumu piešķirt kriminālpolicijai piekļuvi personas datiem, kurus uzglabā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji (turpmāk – EKP sniedzēji).

Par pamatlietu

Persona bija vērsusies policijā ar iesniegumu par notikušo uzbrukumu, kura rezultātā šai personai tika nolaupīts mobilais tālrunis. Kriminālpolicija vērsās pie izmeklēšanas tiesneša ar lūgumu uzdot EKP sniedzējiem nodot noteiktā laika posmā pieslēgto tālruņu numurus ar starptautiskā mobilā abonenta identitātes numuru (turpmāk – IMEI kods), kurš atbilda nolaupītajam mobilajam tālrunim, kā arī šo telefona numuru, kas atbilst ar šo kodu aktivizētajām SIM kartēm, lietotāju personas datus, kas saistīti ar personas identitāti, tādus kā vārds, uzvārds un, attiecīgā gadījumā, adrese. Izmeklēšanas tiesnesis šo lūgumu noraidīja, norādot, ka lūgtais pasākums nav lietderīgs noziedzīgā nodarījuma izdarītāju identificēšanai, kā arī tāpēc, ka Spānijas normatīvajos aktos ir noteikts, ka EKP sniedzēju glabāto datu nodošana ir paredzēta vienīgi smagu noziedzīgu nodarījumu gadījumā. Prokuratūra pārsūdzēja šo lēmumu, jo uzskatīja, ka dati būtu jānodod, ņemot vērā faktiskos apstākļus šajā lietā, kā arī tāpēc, ka situācija ir līdzīga apstākļiem citā lietā, kurā ir pasludināts Spānijas Augstākās tiesas spriedums.

EST vērtējums

EST sākumā atgādināja, ka valsts iestāžu piekļuve EKP sniedzēju glabātajiem personas datiem ir iejaukšanās Hartas 7. pantā nostiprinātajās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, pat ja nav apstākļu, kas ļautu šo iejaukšanos kvalificēt kā "smagu", un nav nozīmes tam, vai attiecīgajai informācijai par privāto dzīvi ir sensitīvs raksturs un vai ieinteresētajām personām ir radītas neērtības šīs iejaukšanās dēļ. Šāda piekļuve ir arī iejaukšanās Hartas 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās uz personas datu aizsardzību, jo tā ir personas datu apstrāde.

 

Attiecībā uz mērķiem, kas var pamatot tādu tiesisko regulējumu, kurš pieļauj valsts iestāžu piekļuvi EKP sniedzēju uzglabātajiem datiem un ar kuru tiek izdarīta atkāpe no elektronisko komunikāciju konfidencialitātes principa, EST atgādināja, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs un tādēļ šai piekļuvei ir stingri jāatbilst kādam no šiem mērķiem. EST norādīja, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais mērķis ir ne tikai smagu noziegumu apkarošana, bet tas ietver sevī arī vispārīgi noziedzīgu nodarījumu apkarošanu, kas izpaužas to prevencijā, izmeklēšanā, atklāšanā un kriminālvajāšanā.

 

Vienlaikus EST atgādināja, ka vienīgi smagu noziegumu apkarošana var pamatot valsts iestāžu piekļuvi EKP sniedzēju saglabātajiem personas datiem, kuri, tos apkopojot, ļauj izdarīt konkrētus secinājumus par to personu privāto dzīvi, kuru dati tiek skarti. Šādu interpretāciju EST pamato ar apstākli, ka tiesiskā regulējuma, kas reglamentē šo piekļuvi, mērķim ir jābūt atbilstošam šīs darbības rezultātā radītajam attiecīgo pamattiesību aizskārumam.

 

EST norādīja, ka pieprasījums, ar ko kriminālpolicija lūdz tiesas atļauju piekļūt EKP sniedzēju saglabātajiem personas datiem, ir vērsts vienīgi uz to, lai varētu identificēt personas, kurām piederošās SIM kartes noteiktā laika posmā ir tikušas aktivizētas ar nozagtā mobilā tālruņa IMEI kodu. Šī pieprasījuma mērķis ir piekļūt tikai tiem abonementa numuriem, kas atbilst šīm SIM kartēm, kā arī minēto karšu īpašnieku identitātes datiem. Piekļuves pieprasījumā norādītie dati ir paredzēti vienīgi tam, lai noteiktā laikposmā ar nozagto mobilo tālruni aktivizētās SIM kartes varētu sasaistīt ar šo SIM karšu īpašnieku identitāti. Šie dati neļauj noskaidrot ar attiecīgajām SIM kartēm veikto komunikāciju datumu, laiku, ilgumu un adresātus vai vietu, kur šīs komunikācijas ir notikušas, vai to biežumu ar noteiktām personām konkrētā laika posmā, tāpēc no tiem nevar izdarīt konkrētus secinājumus par personu, kuru dati tiek skarti, privāto dzīvi.

 

Tādējādi EST atzina, ka piekļuve tikai tiem datiem, kas minēti pamatlietā aplūkotajā piekļuves pieprasījumā, nav kvalificējama par "smagu" iejaukšanos to personu, kuru dati tiek skarti, pamattiesībās. EST norādīja, ka iejaukšanās, kas ietver piekļuvi šādiem datiem, ir pamatojama ar "noziedzīgu nodarījumu" prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi vispārīgā veidā, uz ko ir atsauce Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā, un nav nepieciešams, lai šie nodarījumi būtu kvalificējami kā "smagi".

 

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.